Krāsa no soliem un krēsliem vēl izdalīja savu specifisko smaku. Mācību iestāde oda pēc augusta vakariem ar atvērtiem klašu un kabinetu logiem, kad tūlīt pēc sienu un grīdu krāsošanas vēdināja telpas. Arī palodzes dabūja ciest no krāsas, kopā ar logu rāmjiem. Bet īstie cietēji bija logu stikli, kuri arī tika pie savas daļas traipu. Tiesa, pietiekami minimāli, kas netraucēja to galvenajai funkcijai - atainot aizejošo vasaru.
Pēdējā mācību stunda šodien gāja uz beigām, un skolēni nepacietīgi turēja rokas uz jau aizvērtajām mācību grāmatām un kladēm, lai iemestu tās somās tiklīdz skolotājas vārdu plūdus apturēs zvans.
Hugo bija kalsns, pastīdzējis zēns ar mazliet paspūrušiem, īsi apgrieztiem, bet jau diezgan ataugušiem, tumšiem matiem, un ar brillēm. Viņš, tāpat kā pārējie, bija gatavs aizcirst grāmatas vākus. Tikai skolotāja nespēja apstāties. Bija pilnīgi pārliecināta, ka viņā kāds vēl ieklausās, ka viņa ļoti lietderīgi tērē savu laiku un enerģiju.
Zvans iesāka nedēļas nogali, brīvdienas, neko aizraujošu. Tā vismaz Hugo pie sevis domāja, kad lēnām devās uz garderobīti. Tai atvēlētā telpa bija tik maza, ka tajā knapi pietika vietas sakarināt visu skolēnu mēteļus un jakas. Paši skolēni tajā drūzmējās uz maiņām. Nogaidījis, kamēr nepacietīgākie tiek pie saviem apģērba gabaliem, Hugo paņēma savējos un, pagājis nostāk, sāka apģērbties.
Brīvdienas sākās ar suņa lietu - to slapjdraņķi, starpfāzi starp lietu un miglu. To nesaprotamo mitruma daudzumu gaisā, kad nevar saprast - ir vērts izvilkt lietussargu, vai tomēr nē. It kā varētu, bet no gaisa nekas nepil. Toties brilles gan noraso nepatīkami ātri, un to stikli regulāri jāslauka.
Hugo sāka šķērsot pelēko pēcpusdienu pa nelielo, neasfaltēto ieliņu no skolas uz pilsētas centru, kur bija jāsatiek vecāki. Bija paredzēts kaut kur doties - uz laukiem, vai pie radiem, vai pie radiem uz laukiem, bet - doties. Pavadīt nedēļas nogali satiekot brālēnus vai tamlīdzīgus radiniekus.
Mājupceļš bija nomelnējis no ogļu kurināmā izdedžiem. Ar tiem bija aizbērtas bedres. Uz dubļainā ceļa parādījās trīs stāvi. Vietējie pusaudži. Hugo viņus ievēroja, kad tie jau devās viņam pretī un ar manāmu mērķi uzsākt komunikāciju. Ievads pavisam vienkāršs:"Dai dvacaķ saņķim." Arī turpinājums tik pat vienkāršs - pēc atteikuma sekoja sitieni pa seju. Kurš ar kulakiem, kurš ar kājām. Hugo juta, ka nav pat tik sāpīgi, jo no pirmajiem sitieniem seja palika nejūtīga, un kājās jauniešiem bija sporta apavi ar mīkstām zolēm. Pretoties neļāva pārsteigums par to, ka tas vispār notika. Hugo nesaprata - kāpēc? Par ko? Pilnīgi sveši cilvēki, un trīs pret vienu. Ko Hugo viņiem ir nodarījis? Kāpēc jāuzbrūk cilvēkam, ja viņš nevienam nav nodarījis pāri, neko nav atņēmis?
Kad jau sāka apnikt un gribējās kādam ar kaut ko iemaukt tad, tikpat negaidīti, kā parādījušies, huligāni aizskrēja. Varbūt tāpēc, ka skolotāja, jauna sieviete, kas gabalu aiz Hugo mēroja to pašu ceļu uz pilsētas centru, bija pienākusi pārāk tuvu. Bet varbūt tāpēc, ka izklaide apnika un tie devās meklēt jaunus piedzīvojumus - nomētāt ar akmeņiem kādu pie būdas piesietu suni privātmājas pagalmā vai izsist pašas mājas stiklus. Skolotāja gan pārāk nesteidzās tuvoties incidenta vietai, jo, visticamāk, pati baidījās no līdzīga likteņa. Šādu deģenerātu rīcība nav prognozējama.
Uz vecāku jautājumu, kas noticis ar seju un kur saplēsis brilles, Hugo atbildēja, ka nokrita. Vairāk jautājumi nesekoja. Hugo sēdēja automašīnas aizmugurējā sēdeklī un domāja par cilvēku spēju nodarīt slikti pilnīgi bez iemesla. Lietus lāses ritēja slīpās trajektorijās pa mašīnas logiem, un Hugo caur tām skatījās uz cilvēkiem pilsētas ielās.
Lietus no cilvēkiem noskaloja to maskas, tās sakrita peļķēs. Pārsvarā visi bija sabozušies, mēģinot izvairīties no slapjuma. Citi, sapratuši, ka nav vairs ko zaudēt, jo vairāk jau izmirkt nebija iespējams, ļāvās lietum, brida taisni cauri peļķēm. Hugo skatījās uz cilvēkiem pa tramvaja logu. Tā vairs nebija septītā klase, tas vairs nebija kalsnais, izspūrušais puišelis. Skola bija pabeigta, arī augstskola. Hugo, pagara auguma, rugājiem apaudzis, izstīdzējis ... nē, ne vīrietis. Drīzāk liels puika, kurš devās pie drauga un studiju biedra apspriest jaunāko tehnoloģiju iespēju izmantošanu sabiedrībā. Hugo domas peldēja nākotnē, kad viņu projekta augļi kļūs par dzīves normu.
