Cilvēks, kurš visu laiku ir man blakus

Apkopēju telpa 6

Pēc kāda laika, viņš piecēlās un es biju tik atbrīvota.

-TEV VISS LABI? : Saku es.

-Kā man var būt labi...! : Saka Diego.

-UN KO TAGAD? : Bļauju es viņam tieši ausīs.

-Meklēsim izeju, bļauka! : Viņš pasmejas un sāka meklēt! Es viņam turpināju prasīt jautājumus, kas bija tie puiši, jo es neredzēju viņu sejas, kāpēc puiši Diego piekāva utt.

Pēc kāda brīža >>

-ES ATRADU! : Sauc Diego no kaut kāda stūra.

-Ko, atradi? 

- .... Lūku!!

-Kādu vēl lūku.....

-Lūka, no kuras mēs varam tikt ārā, no šīs grabažas.

-Aaaaa... : Es neskaidri pateikusi un aizgāju pie viņa.

-Kāp iekšā!

-Ko?.... Traks esi! Tur ir netīrs!

-Tad tu paliec te! Atā. : Viņš knapi uzkāpjot, ielienot lūkā iekšā un sāk rāpot prom.

-EJJ, Diegs!! LūdzUUUUU NeatSTāJJJ, MANIII, TEE! : Es nobijusies raudu un klapēju pa sienu. Viņš atrāpo atpakaļ pie manīm. Diego saliek viņa abas rokas kopā.

-Kāp! Nu, kāp uz manām rokām. : Viņš saka.

-Ko... Nē... : Saku es. Pajiet kāds laiks un es uzkāpju uz viņa rokām. Viņš mani liek uz augšu, lai es saķeru to lūku, jo es biju mazākā augumā par viņu. Kad es iekāpu iekšā un pēctam viņš, lūkā bija tik melns, ka neko redzēt nevarētu.

-Kur man RĀPOT?! ES NEGRIBU RĀPOT PIRMĀ!... : Es bļauju skaļi.

-Klusu, lai neviens nedzird! Ej uz priekšu un pēc tam pa labi. : Diego pasaka un mēs aizejam. Kad tikām pie labās puses beigām.

-Kāp lejā, es pēc tam arī iešu. : Diego to jocīgi pasakot un man bija ļoti savādi, bet es nokāpu. Kad nokāpu, tur lejā bija ļoti tumšs un pēc kāda brīža es dzirdēju, ka Diego aiztaisīja lūku un knapi skatījies. Es sāku ļoti stresot. Pēc kāda brīža ieslēdzās gaisma un tur stāvēja 6 puiši, kuri izskatījās jukuši. Vai tad, tie 6 nebija tie, kuri piekāva Diego? Viņi visi 6 skatījās uz manīm ar smaidu un, kad es apskatījos uz Diego, viņš tur lūkā vairāk nesēdēja. Es biju nodota, es nolaidos uz ceļiem un vienkārši neskatījos. Es sāku tikai raudāt, raudāt līdz tam, kad es neko vairāk nejutu.