Līdz galam neizsprastā.

I

Mani sauc Gerda un esmu sešpadsmit gadus jauna piedzīvojumu meklētāja. Vai es pīpēju? Jā, jo kāpēc gan ne? Kādas man ir attiecības ģimenē? Es esmu vienīgais bērns, ar vecākiem labi saprotos, bet dažreiz gribas aizbēgt no visa, Jums taču arī tā ir gadījies. Brīžiem liekas, ka tūlīt pat es varētu paņem visasākās žiletes vai virvi un padarīt sev galu, tomēr apzinos, ka man ir tik daudz lietu dēļ kā dzīvot. Ak šis 21. gs. Traki. Pat negribu iedomāties, kāda būs dzīve maniem bērniem, mazbērniem vai pat arī mazmazbērniem.
____________________________________________

Pienākusi pirmdiena, gandrīz skolas beigas. Es ar savu draudzeni Lenoru nevēlējāmies iet uz pirmajām stundām, tādēļ sarunājām iet uz mežu. Mežā atradās pamesta māja. Viņa bija pusnobrukusi. Izskatījās diezgan liela, bet puse no jumta bija iebrukusi. Mēs izdomājām ieiet iekšā. Lenora aizgāja līdz kāpnēm, kas veda uz pagrabu un ieraudzīja ka pagraba durvis ir aizslēgtas.
Lenora: eu, sameklē atslēgas, es gribu tikt iekšā..
Es: vecā kaza, tu arī tad meklē.
Mēs sākām pārcilāt vecas un netīras segas, dēļus un citas lietas līdz zirnekļu tīklos atradām atslēgas. Es ar Lenoru aizgājām atslēgt, un durvis baisi nočīkstēja. Mums garām noskrēja pāris žurkas, Lenorai pie rokas gandrīz pieskārās zirneklis. Pagrabs bija pilnīgi tukšs, istabas vidū atradās galds un pretī galdam ar sarkaniem pleķiem notraipīts logs. Sākumā likās, ka tās ir asinis, bet varbūt arī ne. Uz galda bija bieza grāmata un sveces. no svecēm bija izveidota zvaigzne aplī. Dēmoniskā zīme.
Lenora: Kas tā par grāmatu?
Es: Es zinu tik pat daudz cik tu, izlasam.
Piegājām pie galda un uz grāmatas bija dažādas zīmes, hieroglifi un zvaigzne aplī. Mēs abas saskatījāmies un atvērām to.