Neizprotamais | 1.daļa ✔️ (āā, vajag labošanu!!)

1.

Es sēdēju uz meiteņu tualetes palodzes un lūkojos ārā pa logu. Pašlaik atrados 4.stāvā, varēju diezgan labi pārredzēt tuvāko apkārtni šeit Vašingtonā. Koki, debesis, zāle, viss izskatījās tieši tāpat, tomēr tajā pašā laikā, viss bija pavisam citādāk. Nesen ar ģimeni pārcēlos no Luiziānas un Vašingtonu. Tas bija garš ceļš un lielas pārmaiņas mums visiem. It īpaši jau man, un ne jau tās labākās. Man nācās sākt iet jaunā skolā, labāk nerunāsim par draugu meklēšanu. Draugi man tā īsti nekad arī nav bijuši, bet es neiebilstu. Man patīk būt vienai. Šeilija Tia ir mani abi vārdi. Man ir gari, kastaņbrūni mati, un tikpat brūnas acis, esmu slaida, gara auguma, 17.gadus jauna pusaugu meitene, kura cenšas būt nepamanāma, lai nebūtu jācieš kārtējais izsmiekls. Patiesībā, es nemaz nezinu, kāpēc visi mani tik ļoti ienīst. Bet es sevi mierinu ar domu, ka man vairs ir tikai viens gads šajā skolā. Jāsaka, tas gan ir tikai pašā sākumā, šodien aprit nedēļa kopš esmu Vašingtonā. Esmu jau diemžēl pamanīta un izsmieta.
Takā man parasti nav dzīves dvēseles ar ko aprunāties, ja neskaita ģimeni, es bieži lasu, klausos mūziku un domāju. Jāteic, esmu vienpate, jo citas iespējas dzīve man arī nekad tā īsti arī nav piedāvājusi, un es arī neesmu meklējusi.
Manas pārdomas iztraucēja tualetes durvju attaisīšanās. Es ātri nolēcu no palodzes un izbijusies aizturēju elpu..