Neizprotamais | 1.daļa ✔️ (āā, vajag labošanu!!)

Chapter 6

It kā jau mana diena nebūtu gana sabojāta, nākamā stunda bija sports. Un, manuprāt, sporta skolotājs mani ienīst vēl vairāk nekā Alisone.
Negribīgi aizvilkos uz ģērbtuvi un atvēru savu skapīti. No tā izkrita kāda lapiņa. Es palūkojusies visapkārt, pacēlu to mazo papīra gabalu un sāku lēnām lasīt zīmītes saturu:
Ja tu domā, ka vari dabūt Liamu, tad tu rūgti maldies! Ja tu vēl kaut reizi paskatīsies uz viņu, es tavu smirdīgo un neglīto galvu izšķaidīšu pret sienu!
Alisone xoxo
Es iekšā vārījos, bet tas lika man arī pasmaidīt, jo man bija gluži vienalga par to vai Alisone mani ienīst, vai nē.
Pārģērbusies, es sāku iet uz lielo sporta laukumu. Kad biju līdz tam tikusi, ar saviem iznīcinošiem skatieniem mani centās nogalināt Alisone un viņas draudzenes. Es aizčāpoju līdz tribīnēm, apsēdos un domīgi lūkojos tālumā. Uz vienu sekundi mans prāts iedomājās par Liamu un par viņa pirmo privātstundu jau šosvētdien, bet es aši aizkratīju šīs domas un pievērsos zilajām debesīm.
- Visi uz laukuma! Pārkere! Tev šodien jānoskrien desmit apļi!- no domām mani izrāva sporta skolotāja griezīgā un dusmīgā balss. Paskatoties uz nikno skolotāju, es knapi varēju valdīt smieklus. Ap galvu viņš bija uzlicis rozā lenti, savu  lielo vēderu viņš bija iestūķējis neona dzeltenā kreklā, tā, ka viss viņa alus vēders krita pāri biksēm. Savās tuklajās kājās viņš bija uzvilcis pelēkas, pieguļošas, pusgarās bikses un sarkanas iešļūcenes. Viņš pavisam noteikti nemācēja kombinēt apģērbu. Pārējie devās uz lakrosa laukuma pusi. Man tas nelikās godīgi, tāpēc es piegāju pie skolotāja.
- Es atvainojos, Smita kungs, bet es īsti nesaprotu, kāpēc man būtu jāskrien vienīgajai, kamēr pārējie spēlēs lakrosu? Es pat neko neizdarīju!- es mazliet klusinātā balsī jautāju skolotājam, un skatījos uz savām botām.
- Tāpēc, ka es tā teicu. Paskaties uz sevi! Pašai neliekas, ka esi kļuvusi resna?- skolotājs vēderu turēdams, nosodoši rēca uz mani. Lai nu ko, bet es pavisam noteikti nebiju resna!
- Paskatieties pats uz sevi!- es klusu noburkškēju, pagriezos un sāku skriet tos sasodītos apļus.
- Ko tu, pie velna, man teici?- skolotājs nu jau kliedza, bet es neatskatījos un turpināju skriet.
Kāpēc gan viņš mani tā ienīst? Es neko viņam neesmu izdarījusi!
Jau pēc pirmā apļa- 300 metriem, es elsoju. Biju aizdomājusies, līdz sadzirdēju to sasodīti pievilcīgo balsi.
- Tev viss labi?- Liams izklausījās norūpējies, bet tas gan jau bija tikai teātris.
- Ciešami.a es atbildēju. Liams pieskrēja man tuvāk tā, ka mūsu pleci saskārās.
- Nu, ko tu te dari? Tev nebūtu jāspēlē lakross?- es jautāju un paskrēju uz sānu.
- Būtu, bet es aizlavījos, jo man palika tevis žēl!- Liams atbildēja, smaidot savu žilbinoši skaisto smaidu. Es nožēloju, ka paskatījos uz viņu, jo sajutos kā cepeškrāsnī. Mani vaigi sāka palikt svilt, bet es ātri atkal aizgriezos.
- Man nav vajadzīgs tavs žēlums. Takā ej vien pie savas Alisones.- es centos vienaldzīgi viņam atbildēt, bet kaut kur dziļi iekšā es smaidīju par to, ka viņš vispār runā ar mani.
- Viņa pagaidīs.- Liams klusā balsī atbildēja. No šiem vārdiem man aizsitās elpa un es pārstāju skriet.
- Paklausies, tev nav jāskrien visi tie sasodītie apļi, tu neesi to pelnījusi, takā ej vien uz ģērbtuvēm, kamēr tur vēl nav pārējās meitenes.- puisis teica un mazliet pasmaidīja.
- Labi.- es klusi atbildēju.
Neticami, Šeilij! Tu viņam piekriti!
Noliekusi galvu gaidīju, kad Liams pārtrauks šo klusumu.
- Man laikam ir jāiet, tas tirliņš pamanīs, ka manis nav. - Liams teica un panāca man tuvāk.
- Ej gan.- es ar drebošu balsi teicu. Tad aizturēju elpu un stāvēju kā sasalusi.
Bēdz! Ko tu dari? Nē! Neļauj viņam sev pieskarties!!
Puisis maigi uzlika roku uz mana pleca un atkal elektrība izšāvās caur manu ķermeni, tikai šoriez divreiz stiprāk.
- Šis krekliņš patiešām labi izskatās. Tas tevi izceļ!- Liams nočukstēja un piemiedza ar aci.
Pie velna! Viņš piemiedza man ar aci!
- Un tu neesi resna. Tu esi skai... Pff, aizmirsti!- viņš iesmējās un neveikli novērsies, palūkojās apkārt. Es salmulsu.
Es tikai varēju blisināties, kā tāda dura un noskatīties kā viņš aizjoņo pie pārējiem.
Atguvusies, es sāku skriet uz ģērbtuvēm, pa ceļam nespējot nedomāt par Liama tikko pateiktajiem vārdiem.