Neizprotamais | 1.daļa ✔️ (āā, vajag labošanu!!)

Chapter 8

Atvērusi acis ieraudzīju, ka arī Liams ir pamodies.
"Nepadomā neko, tu pats gribēji, lai es guļu tev balkus un..."- es centos labot situāciju, bet viņš mani pārtrauca.
"Es nebiju tik lielā pālī, es visu atceros!"- Liams smaidot teica.
"Un kāpēc tu smaidi?"- es jautāju pieceļoties uz elkoņiem.
"Jo tu esi jauka meitene. Brīnos, kā spēji man palīdzēt, kad man naktī bija sūdīgi. Alisone aizbēgtu tavā vietā."- Liams turpināja smaidīt.
"Lūdzu nerunāsim par Alisoni! Ahhh, bet tev viņai būtu jāpiezvana."- es domīgi teicu.
"Gan jau skolā satikšu!"- Liams paraustījis plecus teica. Viņš izlikās, ka žāvājas, bet patiesībā veikli uzlika galvu man uz vēdera līdz es atkal gulēju uz spilvena.
"Un kas notiks tālāk? Kāpēc tu šo turpini arī tad, kad neesi dzēris. Es jau rēķinājos, ka no šorīta atsāksies ignorēšana, bet kāpēc tu turpini?"- es puisim jautāju.
"Jo es tā gribu!"- viņš viltīgi smaidot atbildēja.
"Mēs viens otru pazīstam tikai divas nedēļas!"- es iesmējos.
Tad mēs kādu brītiņu vienkārši tā arī gulējām līdz es atcerējos, ka šodien ir skola.
"Liam, tev būtu jābrauc!"- es teicu.
"Būtu gan. Labi, bet tikai ar vienu noteikumu, tu šodien atnāksi uz manu treniņu, tad atkal kopā brauksim pie tevis!"- viņš teica un paņēma rokās manu matu šķipsnu.
"Labi!"- es klusu atbildēju.
***

Kad puisis bija aizbraucis es ātri sakārtojos skolai un kopā ar māsām izgāju no mājas. Man bija jāaizved Hanna uz bērnudārzu. Visas trīs iekāpušas taksī mēs braucām līdz ķieģelu ēkai un pēc tam ar Amberu gājām uz vidusskolu.
"Tu tāda domīga un es pat teiktu laimīga visu šo rītu!"- Ambera smaidot jautāja, kad bijām jau pie skolas durvīm.
"Sadarīju muļķības!"- es piemiedzu māsai ar aci un iegāju skolā. Iegājusi ķīmijas klasē es redzēju, ka mamma smaida pārāk uzkrītoši.
"Kas noticis?"- piegājusi pie viņas galda klusi jautāju.
"Es skatos, ka jūs ļoti labi saprotaties!"- mamma sāka kustināt uzacis.
"MAMM! Nu, mēs nestrīdamies vairs, bet tas arī viss!"- es paraustīju plecus uz devos uz savu vietu. Kad noskanēja zvans ienāca vēl puse no maniem klasesbiedriem un to skaitā arī Liams. Viņš pagāja man garām un apsēdās blakus Alisonei.
Mamma sāka stundu. "Šodienas stundā būs pāra darbi, bet tie nebūs tā, kā jūs sēžat, bet es tos sadalīšu!"- mamma šodien bija smaidīga.
Likās, ka Alisonei to dzirdot acis izsprāgs, jo viņa bija tik dusmīga, ka nevarēs strādāt kopā ar Liamu. Mamma sāka dalīt mūs pa divi. Līdz pienāca Liama kārta es satrūkos.
"Liams un Šeilija!"- to pateikusi mamma piemiedza man ar aci. Es sastingu.... Man bija kauns viņu redzēt... Kur nu vel strādāt kopā!
"NĒ, JŪS TĀ NEDRĪKSTAT DARĪT! LIAMAM IR JĀSTRĀDĀ AR MANI!"- Alisone sāka bļaut, kad Liams jau sāka celties.
"Es šeit esmu skolotāja. Tu, Alison, strādāsi ar Krisu."- mamma pasmaidīja un sāka dalīt nākamos pārus. Es nevarēju noturēties, lai nepasmietos, jo Kriss bija klases lielākais nūģis. Pa to laiku Liams jau bija pienācis pie manis un apsēdies man blakus.
"Sveika!"- puisis piebikstījis man pie pleca teica.
"Čau!"- es atņēmu sveicienu un pievērsos darba lapai, kura mums bija jāizpilda.
"Kāpēc tāda nerunīga?"- Liams jautāja uzliekot roku uz manas kājas.
"Tu vari izbeigt tā darīt? Es jūtos vienkārši neveikli. Un arī Alisone tūlīt uzsprāgs!"- to pasakot mēs abi paskatījāmies uz Alisones sarkano ģīmi un sasmaidījāmies!
"Tev viņa patīk?"- pēc neilga brīža es viņam jautāju un pēc tā aizspiedu ar rokām muti.
"NĒ! NEATBILDI, es negribu zināt atbildi!! Es vienkārši...."- es centos kaut ko saglābt. Puiša smaids bija kā ar špakteli aizslaucīts, un pēc tā es varēju saprast, ka patīk gan!
***

Sēdēju tajās pašās tribīnēs un skatījos kā Liams spēlē. Bija jau 18:00, bet viņi netaisījās beigt. Aptuveni ap 19:00 visbeidzot mēs sēdējām viņa mašīnā un braucām pie manis. Puisim atkal nebija krekla.
"Kurš tev patīk vislabāk?"- viņš pārtrauca ieilgušo klusuma brīdi.
"Kas?"- es satrūkusies jautāju.
"Tetovējums."- puisis paskaidroja.
"Tas, kas ir uz tava gurna!"- to pasakot atkal pārvērtos par bieti un sāku dauzīt galvu pret logu!
Izkāpuši no mašīnas mēs klusēdami iegājām mājās. Mani vecāki skatījās kaut kādu filmu. "Labvakar!"- teica Liams paejot garām viņiem.
"Ne ilgāk par 22:00!"- tētis norūca. Mēs abi sākām kāpt pa trepēm uz manu istabu.
"Es tavam tētim īsti nepatīku, ne?"- Liams jautāja, kad bijām apsēdušies manā gultā un es grāmatā sāku meklēt vajadzīgo lappaspusi.
"Tici man, viņam nepatīk neviens puisis ar kuru es runāju!"- es pasmaidīju un pagriezu grāmatu pret viņu!
"Es negribu mācīties!"- Liams sāka čīkstēt kā Hanna.
"Tad ko tu piedāvā?"- mēs abi sākām smieties.
"Šo!"- Liams uzlika rokas uz maniem gurniem un pacēlis mani ielika sev klēpī. Es atstutēju galvu pret viņa plecu un ieelpoju viņa krekla patīkamo aromātu.
"Klau, aizlavamies līdz Tailera ballītei?"- Liams jautāja pacēlis manu galvu.
"Kaut vai!"- es atbildēju un uzsmaidīju viņam! kad biju tik viegli padevusies, iepletu acis un gribēju bēgt, kliegt, jeb ko, bet bija jau par vēlu! Liams jau bija satvēris manu roku un vilka mani uz koka pusi..
Tad mēs no mana loga ar koka palīdzību bijām tikuši jau līdz viņa mašīnai un sākuši braukt. Pēc dažām minūtēm mēs bijām pie skaistas baltas mājas. Iegājuši iekšā pie mums pieskrēja Tailers.
"Hei, vecīt man likās, ka tu nebūsi!"- Tailers bļāva.
"Es pārdomāju!"- Liams atbildējis draugam, vilka mani pie pārējiem. Tad sekoja pudele un vēlāk kārtis. No sākuma es dzēru kolu, tad kolu nomainīja alus, tad sidrs, tad viskijs un visbeidzot šnabis! Liams gan mani centās atrunāt, bet es viņu neklausīju, jo man bija jautri! Biju tik lielā pālī, ka nespēju pat nostāvēt kājās. Kad gribēju celties neveiksmīgi uzkritu virsū Liamam.
"Man liekas, ka man vajadzēju viņu aizvest mājās!"- Liams teica un paņēmis mani aiz rokas vilka sev līdz.
"Būsi atpakaļ?"- Stails jautāja mums pakaļ!
"Nē!"- Liams ātri atbildējis izvilka mani ārā pa durvīm.
"Piedod, man nevajadzēja tevi ņemt līdz uz šo ballīti!"- Liams iesēdinājis mani mašīnā un piesprādzējis čukstēja. Es tikai stulbi smējos.
Viņš bija dzēris tikai pāris aliņus!
Kad izbraucām uz lielceļa, pirmais luksafors bija pēdējais ko es atceros.
Tad atceros, kā kad bijām pie manas mājas, viņš mani paņēma "līgaviņā" un klusi nesa uz manu istabu. Viņš ielika mani gultā. Un...
Tumša bilde... Vairāk neko nespēju atcerēties.
DOMĀ, ŠEILIJ! DOMĀ!!!!
"Ou, velns!"- bija mani pirmie vārdi, kad biju atvērusi acis un aizrāpojusi līdz spogulim dēļ savām milzīgajām galvassāpēm!...

🎉Neaizmirstam par zvaigznīti!🎉