Neizprotamais | 1.daļa ✔️ (āā, vajag labošanu!!)

Chapter 11

"Sveika!"- zēns centās smaidīt normāli, bet viņš izskatījās patiešām satraukts. Dzirdot atkal viņa balsi es vienkārši izkusu... Nevarēju ne pakustēties, ne parunāt!
"Ko tu te dari?"- es atguvusi balsi, nošņācu.
Apziņa, ka viņš aizies, atplēsa manas rētas.
"Pie tevis atnācu!"- viņš iešķībi pasmaidīja.
"Atkal esi piedzēries, ja?"- es vienaldzīgi jautāju.
"Nē!"- Liams atbildēja.
Tad bija ļooooti ilgs klusuma brīdis un, kad es domāju, ka viņš aizies viņs panāca minimālu solīti man tuvāk.
"Man tevis sasodīti pietrūka!"- zēns nočukstēja tik klusu, ka es knapi sadzirdēju viņa teikto. Un tas bija viss ko man vajadzēja... Sajūta, ka arī es viņam pietrūku sasildīja manu sirdi... Un pašlaik man neinteresēja, ka varbūt tā ir viņa nākamā spēlīte ar mani. Es ātri pakustējos uz priekšu un apķēros viņam ap kaklu. Puisis uzreiz uzlika rokas uz maniem gurniem un pievilka mani tuvāk. Bija tik labi atkal viņu sajust.
"Man tevis arī!"- arī es nočukstēju. Varēju just kā puisis smaida un arī manu seju rotāja smaids. Kad mūsu apskāviens bija beidzies sekoja neveikls brīdis!
"Tu tagad ej prom?"- es jautāju.
"Nu, nē!! Es jau cerēju, ka tu mani ielaidīsi iekšā!"- puisis smaidot atbildēja.
"Nāc!"- pateikusi, parāvu puisi aiz rokas un aizvilku viņu līdz savai istabai.
"Kur tavi sencīši?"- ticis līdz manai gultai viņš jautāja skatoties uz mani.
"Nebūs mājās visu nakti!"- es pacēlu skatienu un uzlūkoju viņu.
"Opiņā!"- Liama acis iemirdzējās.
"Klau..."- zēns iesāka teikt, bet es viņu pārtraucu.
"Pagaidi!"- to pateikusi iesēdos viņam klēpī, apliku rokas ap viņa kaklu, uzliku galvu uz viņa pleca un ieelpoju smaržu kuru jau gandrīz tika aizmirsta. Man bija vienalga, ka viņš bija patiesi mani sāpinājis. Viņš bija salauzis manu sirdi, bet pašlaik to līmēja atpakaļ, ar to man pietika.
"Tagad vari turpināt!"- klusi teicu.
Liams satvēra manu roku un maigi saspieda.
"Lūdzu piedod! Piedod par visu! Un runājot par Alisoni..."- Liams pabeidza savu sakāmo.
Ar otru roku aizskāru viņa vaigu...
"Lūdzu, nesabojā šo mirkli!"- es uzsmaidīju viņam.
"Labi!"- zēns noteica.
Sajutu viņa karsto elpu uz sava kakla un noelsos.
"Es tevi padaru traku vai ne?"- maigi noskūpstījis manu kaklu viņš jautāja.
"Un es tevi!???"- es koķeti jautāju.
"Ļoti!"- zēns atbildēja. Tad sekoja vel viena buča uz kakla. Likās, ka es patiešām eksplodēšu. Manī viss virmoja... Taureņi lidinājās... Elektrība...
"Tu man neatbildēji...!"- zēna lūpas kāpās augstāk un bija jau pie mana zoda.
"Jā, vairāk nekā ļoti!"-es smaidot atbildēju. Uzlikusi vienu kāju pāri viņa un apsēdusies ar seju pret viņu ieelpoju viņa patīkamo smaržu.
"Tu paliksi šonakt pie manis?"- es lūdzoši uz viņu paskatījos.
"Jā, maziņā!"- Liams pieliecās man tuvāk un maigi nobučoja manu vaigu. Viņš centās piecelties, bet es viņam neļāvu!
"Nop, tu tagad klausīsi man!"- es smejoties teicu. "Novelc kreklu, apgulies, un nekusties!"- es nevarēju valdīt smieklus. Liams sāka histeriski ierēkt par mani, bet tomēr paklausīja.
Kad viņš bija apgūlies, es apgūlos viņam blakus un mazliet nokaunējos par savu rīcību!
"Piedod!"- es sakautrējusies viņam teicu.
"Maziņā, viss labi! Man patīk!"- Liams pacēlis manu zodu skatījās manās acīs.
"Man nesanāk tevi komandēt."- es iesmējos
"Tad es uzņemšos vadību!"- Liams uzsmaidīja man savu perfekto smaidu.
"Kāpēc man ir tik ļoti paveicies??"- es spēlējoties ar viņa matiem jautāju.
"Paveicies ar tādu kretīnu kā es?"- Liams iesmējās.
"Liam, tu esi labākais un sliktākais kas ar mani ir noticis!"- es veltīju puisim bēdīgu smaidu.
Es pieliku roku pie viņa tetovētā gurna.
"Drīkst?"- es jautāju.
Puisis pamāja. Sāku vilkt ar pirkstu pa viņa tetovējumiem. Puisis mani vēroja. Šoriez bija mana kārta viņam atspēlēties. Es sāku skūpstīt viņa kaklu.
"Nesasteigsim, labi?"- zēns mani uzlūkoja!
"Labi!"- es koķeti atbildēju. Mani pidžamu šorti bija mazliet pacēlušies uz augšu un atsedza gandrīz visas ciskas. Dzirdēju kā puisis noelšas un pēc tam sāk kaut ko rūkt pie sevis!
Viņš ar savām muskuļotajām rokām satvēra mani aiz gurniem un pievilka pie sava vēdera tiiik tuvu, kad es pilnībā varēju sajust visus viņa muskuļus. Viņš aizlika manu matu šķipsnu aiz auss un maigi noglāstīja manu vaigu. Viņš pieliecās man klāt... Un... Tad tas notika... Likās, ka vairs esam tikai divi mēs piespiedušies viens pie otra... Likās, ka vairs nekas cits nepastāv... Es beidzot sajutu viņa lūpas... Un viss bija daudz labāk nekā es biju domājusi... Taureņi vēderā bija atpletuši spārnus, vulkānam bija izvirdums un tornādo  plosījās manā ķermenī! Bet tas viss kopā veidoja kaut ko ļoti skaistu.
"Man likās, ka mēs neko nesastiegsim!"- kad puisis bija beidzis skūpstu es teicu vēl aizvien atstājusi savas rokas uz viņa galvas un kakla, un saglabājusi mūsu sejas tik pat mazā attālumā.
"Es pārdomāju!"- Liams elsodams atbildēja un atkal pievērsās manām lūpām.
***
Bijām kādas 2h pavadījuši guļot viens otram virsū, runādamies, smiedamies un mazliet skūpstoties. Kad jutu kā mani plakstiņi jau veras ciet es pajautāju puisim jautājumu, ko jau sen vēlējos: "Un kā tad ar Alisoni?"
"Uz brīdi vienkārši pārstāj par viņu domāt, tāpat kā to daru es!"- Liams maigi noskūpstījis mani atbildēja.
"Es nespēju noticēt, ka šis viss patiešām notiek!"- tie bija pēdējie vārdi ko es paspēju pateikt pirms atrubījos.
"Ak, tu mana skaistulīte!"- um tie bija pēdējie Liama vārdi, ko es dzirdēju. Un spēju vel sajust kā viņš virpina manus matus!
💜Domas?💜
💙Turpināt, neturpināt?💙
💛Neaizmirstam par zvaigznīti!💛
⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️