Nepieejamā

Piektais ieraksts

Es atgāzu galvu uz Skārletes pusi norādot, ka itin nemaz nevēlos lēkt. Jā, jā, kā jau allaž baidījos no sekām. Es nekad nebiju pievīlusi māti, un pieviļot viņu es savā mērā pieviļu arī sevi.

Pirmkārt jau pulkstens bija pāri 20:00, nemaz nerunājot par to, ka 20:00 man jau pēc būtības būtu bijis jābūt mājās, bet tagad es te stāvu ļaudamies vēja valdzinājumam un nespēdama izlemt.

Otrkāt būtu pierādījies mātes
apgalvojums, ka es bēgšu, kautgan es šo itin nemaz par bēgšanu nedēvētu.

Treškārt man ir pat bail iedomāties, kas Skārletei ir padomā šoreiz. Cik atceros pagājušo reiz, kad neaizgāju līdzi viņai pa skolu klīda runas, ka viņi esot bijuši un pagrabu.

Pagrabs ir vieta no kuras pat Skārlete baidās, un pamatoti. Iespējams tikai spoku stāsti, iespējams ne. Pagrabs atrodas pilsētas nomalē, vietā kur civilizācija uzturas reti, izņemot večiņu, kas vienmēr novēro pagrabu. Pēc nostāstiem esmu dzirdējusi, ka pagrabā gūstā esot turēta meitene, 14 gadus veca. Tieši tāpat kā mēs. Pēctam šī meitene vienkārši esot pazudusi.. Bez pēdām..

Okēy, atpakaļ pie tēmas.
Skārletes niknais acu skatniens notvēra mani un es uzreiz redzēju, ka viņa nepieļaus to, ka palieku mājās. Es nikni palūkojos uz Skārleti un ierunājos.

Es: "Ja nu es nositīšos?"

Es bailīgi uzsaucu Skārletei, kas vēlarvien cītīgi vēroja mani, ne acu nenolaistdama.

Skārlete: "Viss būs labi. Lec taču!"

Es aizvēru acis. Mani mati vēlarvien plīvoja vējā. Es dzirdēju visu, pat vismazāko pērkons dārdienu, kas atskanēja no blakus esošā ciematiņa. Šķita, ka vēl pāris vēja pūtieni un es kā rudens lapa nokritīsu no koka, tikai ar atšķirību, ka es būšu es un nokritīšu no balkona.

Un tad es to izdarīju..
Manas plaukstas atlaidās no balkona margām un es uz brīdi "lidoju", taču mana "lidošana" beidzās ar pamatīgu kritienu.
Skārlete izbrīnīta palūkojās uz mani un sāka neglābjami smieties. Es tikai uzmetu viņai šķību skatienu norādot, ka man tas itin nemaz nešķita smieklīgi.

Skārkete: "Tu tiešām nolēci.. Es nespēju noticēt savām acīm! Nepieejamā, tu gan dod!"

Skārlete turpināja smieties palīdzēdama man piecelties. Man gan smiekli itin nemaz nenāca, kad ieraudzīju mātes istabā ieslēgtu naktslampiņu.

Vēlāk

Es atgāzu galvu un lūkojos ārā pa logu. Neskatoties uz to, ka Skārletei ir nieka 14, viņa auto vadīja pārstedzoši labi, kautgan esmu pārliecināta, ka viņas mamma itin neko nezin par to, ka mēs patreiz braukājam pa skolasbiedru mājām "savāktdamas" viņus. Bail pat iedomāties, kas notiktu ja viņas tēvs vai mamma uzzinātu, ka Skārlete sēž pie mašīnas stūres.
Beigu beigās, kad mašīnā biju es, Skārlete, Džūdita, Mikuss, Pārkinsons(Denijs, bet visi viņu sauc par Pārkinsonu) un Gabriels visi bija savākušies. Paprāvs bāriņš jauniešu, ne?

Džūdita: "Wow, nepieejamā, tu arī te!"

Viņa iesmējās.

Skārlete: "Nu tad, ko mēs daram šonakt? Braucam uz skeitparku, vai uz pamesto torni?"

Es nopūtos izdzirdējusi vārdus "skeitparks" vai "pamestais tornis". Divas vietas uz kurām es itin nemaz nevēlējos doties, kur nu vēl ar viņiem! Viens no variantiem vai nu es nobeigšos tepat, mašīnā, vai arī līdzko izkāpšu no tās!

Džūdita: "Man ir labāka ideja!"

Es atvieglos nopūtos cerēdama, ka Džuditas ideja būs labāka par Skārletes, jo man itin nemaz vēl šonakt negribējās mirt.
Visi ar glāžainām acīm palūkojās uz Džūditu, kuru apspīdēja mašīnas spožās lukturu gaismas, kas mijās ar mēness spozmi.

Džūdita: "Kā būtu, ja mēs aizbrauktu uz pagrabu?"