Nepieejamā

Septītais ieraksts

Vēlāk

Es palūkojos uz necilajām, zirnekļu tīku klātajā appelējušā koka durvīm un iesmējos.

Es: "Es tur neiešu!"- Es iesaucos
Skārlete: "Nu nepieejamā, nāc, iesim."

Es jau grasījos kautko bilst, bet meitenes roka aizsedza manu muti un es tiku ierauta iekšā.

Gabriels: "Wow"- Atskanēja apmulsts iesaucies

Es bailīgi atraisīju savu roku no Skāreletes un lēnām, cenšoties neizrādīt savu satraukumu, kas mijās ar bailēm apgriezos.

Es pat nespēju paskaidrot kā šeit izskatījās.
Šķita, ka šeit plosījies karš. Itin visur mētājās daž ne dažādi izgriezumi no avīzēm vai žurnāliem. Vietām vēl varēja saskatīt dažādus virtuves piederumu lauskas. Šajā vietā, kur agrāk mitinājās augstākā sabiedrība viss bija izpostīts. Bija jūtama tik nepatīkama smarža, nē, smaka, ka brīžiem šķita, ka pareizākais būtu aizspiest degunu un doties prom izliktdamies, ka nemaz te neesmu bijusi. Nu aizvēsturiskajies laikiem nebija ne mazākās paliekas, neskaitot galīgi sadragātās tapetes, kas jau pa pusei bija nolipušas no sienas atstājot aiz sevis vien tukšumu. Gaisotne. Es pat nemāku paskaidrot. Tā mani spieda. Ar katru elpas vilcienu elpot palika arvien grūtāk. Nepanesamā smaka liedza man dziļi ievilkt elpu.

Vēlāk

Es bailīgi stāvēju un mēģināju sasaukt kādu, bet nekā. Tas šķita tikpat bezcerīgi kā liet ūdeni sietiņā. Atgādiniet man, lai es nekad nepalieku viena- sargāt durvis.
Es smagi nopūtos un nolēmu doties uzmeklēt pārējos, jo man itin nemaz nebija vēlmes šeit atrasties vienai. Laikam jau es savā ziņā esmu zaķpastala. Doties viņus uzmeklēt.. Tas bija viens no sliktākajiem lēmumiem kādus es esmu pieņēmusi sava mūža laikā.

Es pārkāpu pāri dēlim, kas agrāk atradās uz grīdas virsmas un nošķaudījos. Jau atkal mana alerģija. Atrasties šeit vienai- tas bija neomolīgi, jo brīžiem šķita, ka nemaz neesmu viena.
Es notrīsēju un bailīgi devos tālāk, kāptdama pāri visam, kas pagadījās.

Es: "Nu camon, beidziet ākstīties. Nāciet ārā!"

Es pašpārliecināti teicu, bet atbildi nesaņēmu. Aiz manas muguras bija dzirdama viegla elpas salčoņa. Mans ķermenis lēnām apgriezās un es aizmiedzu acis.

Es: "Skārlet. Beidz muļķoties. Tā esi tu?"- Es pajautāju uzmestdama saku meitenei, kas bezmērķīgi blenza ideāli sakārtotajos bilžu rāmīšos,kas karājās pie sienas
Es: "Skārlet?"