Nepieejamā

Astotais ieraksts

Bēgšana

Es: "Skārlet?"

Es stiepos, lai uzliktu roku uz nekustīgās Skārletes pleca. Viņa bija kā zemē iemīta. Pēkšņi atskanēja dēļu čīkstoņa. Šeit bija vēl kāds.

Mikuss: "Sasodīts, bēgam!"- Uz kāpnēm parādījās Mikuss

Es sāku skriet durvju virzienā parautdama Skārleti sev līdz'. Šķita, ka meitene vēl arvien bija kautkur citur, ne te.
Visi- cits pēc cita salēca mašīnā. Viņu visu acīs bija vērojamas bailes, izmisums. Katrs no viņiem dalījās savos iespaidos par pagrabu, izņemot mani.. un Skārleti.
Skārlete vēlarvien klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Ar viņu vēl nekad tā nav gadījies. Visbiežāk jau viņas muti nevar aizbāzt, bet šoreiz bija otrādāk. Es palūkojos uz Skārleti un piebīdījos viņai nedaudz tuvāk.

Es: "Skārlet, tev viss labi?"- Es nedroši pajautāju

Skārlete nemaz nenorautdama ne acu no mašīnas korpusa ātri pakratīja galvu.

Nākamajā dienā

Man jau tā likās, ka šī ir briesmīgākā diena manā mūžā, bet es jau atkal kļūdījos. Džastina atgriešanās satrieca mūs visus. Neviens no šīs skolas nebija domājis, ka vēl kādu reizi viņu satiks. Es, kā jau es biju tikpat lētticīga kā pārējie šīs necilās vietas iedzīvotāji.

Vēlāk

Direktore: "Visi tie, kas vakar bija pagrabā nekavējoties ierodas manā kabinētā. Un jūs zināt par kuriem es runāju!"- Iztraucējot stundu pa klases durvīm iedrāzās skolas direktore

Es salēcos un uzlūkoju Skātleti, kas izskatījās tikpat pārsteigta, reizē izmisusi kā es.

Vēlāk

Es: "Skārlet, nemelo! Es zinu, ka tas kuloniņš ir pie tevis! Tu pēdējā brīdī pirms es tevi paķēru un metos uz izeju to paķēri.."
Skārlete: "Tu redzēji?"- Viņā nopūtās
Es: "Jā. Kādēļ? Kādēļ tu biji citāda, kāpēc tu nebiju tu pati?"- Es uzdrošinājos to pajautāt

Skārletes acis pārņēma izmisums. Es norīju siekalas, kas krājās manā kaklā un galvā liku faktus kopā.

Es: "Tu.. Tu biji tā meitene, ko nolaupīja.."