Life isn't a dream /PABEIGTS/

Prologs

Jauka ģimenīte, kādā ziemas vakarā, brauc mājās no pasākuma, viņi brauc paši ar savu mašīnu.Mašīnā atrodas māte Samanta, tēvs Andris, 2 gadus veca Marika un 5-gadīga Lija Melisa.Pēkšņi mašīna paslīdēja un uzbrauca uz pretējās joslas. Diemžēl tieši tajā mirklī pretī brauca cita mašīna. Abas mašīnas saskrējās. Pretējā mašīnā atrodas 7-gadīgs zēns Niks  kopā ar vecākiem - mammu Leonoru, tēti Oliveru. 

Samanta un Andris no trieciena ir atslēgušies, kā arī Marika, bet Lija, kura no trieciena neieguva daudz traumu, nav. Leonora no otras mašīnas ir bezsamaņā, Olivers izvelk no mašīnas savu sievu un  Niks izkāpj pats. Kad no otras mašīnas visi ir ārā, Olivers dodas uz Lijas vecāku mašīnu. Viņš izvelk ārā Lijas tēti un mammu. Pati Lija ir paņēmusi savu māsu rokās un izkāpj pati. Garām nebrauc neviena mašīna. Lija ir nobijusies par vecākiem un māsu. Olivers pārbauda viņas vecākiem pulsu, viss ir labi, vecāki ir dzīvi. 

-Vai tev viss labi?-Olivers jautā Lijai Melisai. Viņš ir uztraucies, jo apkārt sāk palikt tumšs un ir dzirdami viņa bara kaucieni.

-J-Jā. Man viss ir labi, bet es neesmu droša par savu māsu un vecākiem.-Atbild Lija, īsti nezinādama, vai var uzticēties šim vīrietim, kurš izvilka viņas vecākus no mašīnas. 

Olivers dodas pie Lijas, bet viņa pakāpjas atpakaļ dažus soļus, joprojām rokās turēdama savu māsiņu. Viņa nedroši skatās uz Oliveru , tad paskatās uz puisēnu, kurš ir pie savas mammas notupies. Viņu skatieni sastapās un Niks viņai uzsmaidīja, tas lika mazajai meitenītei nomierināties. Olivers to redzēdams atkal dodas pie Lijas, šoreiz meitene neatkāpās un ļāva vīrietim paņemt mazo māsu, lai apskatītu viņu.

-Tavai māsai nekas nekait,-saka Olivers-Viņa vienkārši ir atslēgusies. Nāc, pazvanīsim ātrajai palīdzībai, lai brauc šurp.-

Lija sekoja Oliveram uz viņa mašīnas pusi, iedevis Nikam Mariku, viņš paņēma telefonu un sāka zvanīt. Lija pa to laiku skatījās uz Niku, viņu apbūra viņa skaistās acis. Tad viņa izdzirdēja kaukšanu, vilku kaukšanu. Viņa nobijās un pakāpās uz Nika pusi, aizķērās aiz kaut kā un krita. Zemi viņa nesasniedz, bet juta rokas viņai ap vidukli, tas bija Niks, kurš bija viņu noķēris. Lija iedomājās par Mariku, kurai vajadzēja būt puiša rokās, bet tad viņa redzēja, ka māsa ir vīrieša rokās. Viņš aiznesa un nolika Mariku, Niks ieskatījās Melisas acīs un ieraudzīja bailes, skumjas un vēl kaut ko, ko viņš nemācēja paskaidrot. Drīz viņi dzirdēja, kā skan ātrās palīdzības sirēnas. Niks palaida Liju vaļā un piegāja pie tēva.

Tajā mirklī visa pasaule it kā sastinga, to izdarīja Olivers, kuram bija tādas spējas. Visi izņemot viņa ģimeni un Liju sastinga un nekas nekustējās. Kad tomēr Niks ieraudzīja, ka Lija kustās viņš saķēra viņas roku, un pēc sekundes viņu vairāk tur nebija. 

Atbrauca ātrā palīdzība, redzēja vecākus un mazu meitenīti, kura bija ārā no mašīnas, tieši tāpat kā vecāki. Viņi iecēla visus mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

Lija redzēja, ka jau pēc mirkļa viss mainās, viņa pēkšņi atradās pa visam citā vietā. Niks pačukstēja vecākiem kaut ko un pēc brīža Olivers paņēma Liju rokās, tad viss atkal mainījās, un viņa nokļuva kādā slimnīcā. Olivers pateica, ka atrada mazuli ceļa malā izmestu, aizveda viņu pie sevis un kaut cik saģērbis, veda uz šejieni. Ārsti paņēma Liju rokās, nesa viņu uz pārbaudēm. Jau pēc mirkļa Olivera vairs tur nebija.

10 gadus vēlāk Lijas Melisas sk. p.

Sveiki, mani sauc Lija Melisa Kreina. Man ir 15 gadi un es dzīvoju bērnu namā jau 10 gadus. Es atceros kaut ko no savas bērnības, pirmajos gados, kad es biju to pastāstījusi kādam, visi mani noturēja par traku jeb jukušu. Man patīk lasīt grāmatas un es interesējos par vilkiem un visu, kas ir par viņiem. Es ļoti labi atceros to dienu, kad nokļuvu slimnīcā, kā tas vīrietis mani aizveda prom no manas ģimenes, un kā gaudoja vilki netālu no tās vietas. Es ļoti ilgojos pēc savas māsas un vecākiem, bet es viņus laikam nekad vairs neredzēšu. 

Man ir brūni mati, brūnas acis, bet pēdējā laikā, dažos brīžos manas acis kļūst zilas uz neilgu brītiņu. Es gan nezinu kāpēc tas notiek, bet nevienam par to nejautāju. Skolā man nav draugu, jo visi domā, ka esmu jukusi. Vēl arī tas, ka man nav vecāku, jo dēļ tā vīrieša izplatījās ziņas, ka vecāki mani izmeta, nezināmu iemeslu dēļ. 

Sveiki. Mani sauc Līga, bet neko vairāk es neteikšu, jo vēlos palikt anonīma. Šis nav mans pirmais stāsts. Man ir arī cits profils, kurā es biju rakstījusi vienu stāstu, bet tad es viņu izdzēsu, jo sapratu, ka man nav iedvesmas to turpināt. Vēl es rakstu ig stāstu, ja vēlaties redzēt jeb izlasīt, mani sauc stasts_par_vivianu.  

Ceru uz labāk atsauksmēm par šo stāstu. Paldies, ka veltat laiku manam stāstam. Drīz ielikšu jaunu daļu.

bookforteengirl