Life isn't a dream /PABEIGTS/

Part 1

Ir rīts. Es pamostos no sava modinātāja. Šodien ir 1. septembris, es iešu 10. klasē. Man skolā nav draugu, jo visi domā, ka esmu traka. Tā nav taisnība, es ļoti labi atceros visu, kas notika tajā dienā. Es dzirdu bērnu nama vadītāju, viņa pienāk pie manas istabiņas durvīm, kurā es dzīvoju viena pati. Pēc mirkļa viņa pieklauvē pie manas istabas durvīm.

-Celies, Mel, šodien ir pirmā skolas diena.-Teica vadītāja Bella.

-Jau esmu augšā, tulīt būšu gatava.-Atbildēju Bellai.

Vadītāja Bella ir ļoti jauka sieviete, viņai ir tikai 40 gadi un viņa saprotas ar bērniem. Bellai ir vīrs un arī 2 mazi bērniņi, meitenīte Kitija un puisītis Nikolas. 

Es izkāpu no gultas un devos uz drēbju skapi. Tur es atradu kādu kleitu un jaku, paņēmu to visu un gāju uz vannas istabu. Iegāju ātrā dušā un tad saģērbos. Paņēmu somiņu un devos lejā uz ēdam zāli. Bērnu namā mūsu nav ļoti daudz, bet esam kopā 100 pāri. Bērnu nama pavāre ir uzcepusi olas ar bekonu. Es paņēmu šķīvi un ieliku priekš sevis ēdienu, kā arī paņēmu sulas glāzi, apsēdos pie galda un sāku ēst. Kad es paēdu, gāju ārā uz autobusu.

Autobusā katram ir sava vieta, tās mēs esam ieņēmuši pirmajā klasē un kopš tās dienas nemainām vietu. Apsēdos savā vietā pie loga un lūkojos uz ainavu, kas nepārtraukti mainījās. Lēnām tikām līdz skolai, izkāpām visi ārā un devāmies uz skolu.

Es aizgāju līdz savai klasei, apsēdos un gaidīju sākumu. Drīz klasē iegāja kāda populāra meitene ar savām draudzenēm jeb pakaļskrējējām. Viņa piegāja pie mana galda un paskatījās uz mani ar izsmejošu skatienu.

-Skataties, trakā šeit arī ir,-Viņa skaļā balsī teica, lai visi dzirdētu,-Ak jā. Viņa ir ne tikai traka, bet arī pamesta!

Pēc šī teikuma pilnīgi visa klase sāka smieties, bija ienācis arī skolotājs, kuram sejā bija viegls smaids. Ar to man arī pietika, es izskrēju no klases, raudādama. Skrēju pa tukšo gaiteni līdz tiku ārā no skolas. Līdz bērnu namam bija tālu, bet es gribēju pastaigāties vienatnē.

Nika Kristofera skatpunkts  

Es pamodos no rīta, no tā briesmīgā modinātāja. Apkārt bija klusums, pamāte ar tēti laikam guļ, ja vien tēvs ir mājā. Tieši tā, pamāte. Kad bērnībā mana tēva mašīna satriecās ar kādas citas ģimenes mašīnu, mana māte no trieciena toreiz atslēdzās un kā izrādījās bija slima ar vēzi. Viņu nebija iespējams vairs glābt, jo bija par vēlu jau. Mana māte slimnīcā nomira. Tas bija trieciens gan man, gan tētim. Tētis gan nesēroja ilgi, jo jau pēc pusgada mājā atradās cita sieviete, mana pamāte. 

Šī sieviete ir manas māsas jeb pusmāsas māte. Es mīlu manu māsu Stellu, bet viņas māti gan nē. Viņa ir ar manu tēvu tikai dēļ naudas. To es zinu pavisam droši. Viņa nemīl manu tēti.

Es izkāpu no gultas un gāju uz savu personīgo vannas istabu. Iegājis dušā, gāju uz savu istabu. Apģērbos un devos lejā uz virtuvi. Tur jau stāvēja galds ar ēdienu un apkārt vēl steidzās kalpones. Mana ģimene ir bagāta, bet tas nav tikai tāpēc, ka tētim ir firma. Vēl viņš ir alfa vienam baram, pamāte par to zin kopš dienas, kad tētis atgriezās no 3 mēnešu "ceļojuma" ar asiņainu kreklu un savu baru. 

Devos paēst brokastis, drīz jau lejā nonāca Stella un ieraudzījusi mani, skrēja mani apskaut. Viņa piebiedrojās man un mēs kopā paēdām. Tad lejā nonāca Rizabella (Stellas māte) un apskāva Stellu. Varēja redzēt, ka viņa gribēja arī mani apskaut, bet es jau gāju uzvilkt botes.

-Nik, šodien tev būs vēl viena māsa. Mēs viņu adoptēsim, jo viņu pazīst tavs tēvs.-Man pakaļ nobļāva Rizabella.

Es nobolīju  acis un atbļāvu atpakaļ "labi". Vēl viena māsa... Hmm, interesanti kāda viņa būs. Pag, kāpēc tēvs man par to nebija neko teicis tad? Kā viņš varētu zināt kaut kādu meiteni, kuru ir pametuši vecāki :D. Ļoti interesanti. 

Labi, pietiek domāt, Nik. 

Pagaidīju Stellu un mēs devāmies prom, es viņu pa ceļam ievedu viņas skolā un devos prom.

Lijas Melisas skatpunkts

Es atskrēju uz bērnu namu un gāju uz savu istabu. Pa ceļam satiku Bellu, viņa ieraudzīja manas noraudātās acis, jautājoši paskatījās uz mani. Es noignorēju to un vienkārši devos tālāk. Apgūlos savas istabas gultā un sāku atkal raudāt. Pēc brītiņa biju nomierinājusies un aizmigu.

Pēc 2 h 

Es pamodos no tā, ka kāds klauvēja pie manas istabas durvīm, piecēlos un atvēru tās. Tur stāvēja Bella.

-Atnāc uz manu kabinetu, Mel. Man vajag ar tevi parunāt.-Teica Bella.

Es nesaprašanā samiedzu acis, bet sekoju viņai. Drīz bijām klāt, viņa atvēra durvis un iegāja iekšā. Tad iegāju arī es. Krēslā sēdēja kāds pāris. Es apskatīju sievieti, kura izskatījās diezgan mīļa sieviete. Tad es palūkojos uz vīrieti. Manas acis pārsteigumā iepletās, tas bija tas vīrietis, kurš mani toreiz aizveda uz slimnīcu un atstāja tur. Es redzēju, ka arī viņš mani pazīst, bet tāpat kā es, to neizrādīja.

-Mel, tie ir Olivers un Rizabella Tomsoni. Viņi ir vecāki diviem bērniem, bet viņi vēlējās arī trešo. Viņiem ir 17 gadīgs zēns Niks Kristofers un 9 gadīga meitene Stella.-Teica Bella.

Es apdomāju, ko viņa tikko pateica. Mani taisās adoptēt, bet tā ir cita sieviete. Tā nav tā pati, kura bija ar viņiem toreiz.

-Tomsonu kungs un kundze, tā ir Lija Melānija. Viņai ir 15 gadi.-Stāstīja Bella maniem jaunajiem vecākiem.

-Es laikam došos salikt savas mantas, ja?-Es jautāju Bellai.

Bella piekrītoši pamāja un es gāju uz savu istabu. Tas ir tas pats vīrietis. Interesanti, kāpēc tieši mani? 

Tā, Mel, tev ir jāsaliek savas mantas.

Es saliku savas mantas un devos lejā. Redzēju, ka pārējie bērni skatās uz mani ar skaudību. Nu jā, es tak esmu trakā. Es sekoju Oliveram un Rizabellai uz mašīnu. Iekāpu iekšā un mēs braucām uz manām jaunajām mājām. Es gribēju uzdot Oliveram daudz jautājumu, bet iedomājos, ka labāk pagaidīt līdz mājām. Es biju nogurusi un lēnām sāku migt ciet.

Nu ko. Esmu uzrakstījusi nākamo daļu. Ceru, ka jums patiks. Nospiežat zvaigznīti, un ja vēlaties, rakstiet komentārā domas par manu stāstu.

bookforteengirl