Kāpēc Tu mani ignorē???Mēs taču esam, vai vismaz bijām labākie draugi. Vai tas ir viņas dēļ???Es taču zinu, ka Tu viņu trakoti mīli, bet kā tad ar mani???
Fanfiction par Jungkook. Dažviet būs arī Lisa no Blackpink.
Viņi nāca skolā. Abi ienāca iekšā, skaļi smiedamies. Nu protams, visu uzmanība jāpievērš. HW un HB abi paskatījās, uz ko es skatos. Viņi zina visu, kas notika.
***Autora piezīme***
Jūs droši vien neko nesaprotat, vai ne?? Nu, tad es sākšu labāk visu pilnīgi no sākuma.
***Flashback***
---Pirms 11 gadiem, vasaras brīvlaikā---
Mēs ar Jungkooku skraidījām pa pļavu, spēlēdami ķerenes. Mēs esam pazīstami jau no dzimšanas. Esam auguši vienmēr kopā. Es pazīstu viņa ģimeni, viņš manējo. Mums ir 5 gadi pašlaik. Jungkooks pieskrien pie manis, saķer aiz rokas, un saka":"Min Lee. Es tevi noķēru. Tagad tava kārta. Noķer mani, ja tu vari. Bē, bē bē bē bē."
Jungkooks parādīja mēli, pamēdījās un aizskrēja. Protams, viņš skrien ļoti ātri, un tāpēc viņu noķert nav viegli, bet es zinu, kā viņu noķert. Es paslēpos garajā zālē, un gaidīju, kad Jungkooks sāks mani meklēt, jo tad viņš nāks atpakaļ. Es sāku skaitīt līdz desmit un gaidīju, kad viņš atskries. "10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1. Bum." Jungkooks atskrien un paklūp pār manu kāju. Vaimanādams, viņš saka:"Min Lee, tas nav godīgi. Tā nedrīkst. Bet tu tik un tā uzvari. Tu mani noķēri ātrāk, nekā es tevi. Ko tu gribi pretī??"
Es tēloju, ka domāju un tad saku:"Atdod man savu konfekti." Jungkooks pasmaidīja un teica:"Es tev nedošu savu konfekti. Gribi, es tev labāk buču iedošu vai apskaušu??" Es pakratu galvu un sāku:"Nē, kakuci. Nestrādās. Dod tik šurp......Konču."Jungkooks sabēdājas un sāka:"Bet Min Lee, tā ir mana vienīgā. Es tev labāk gurķīti iedošu." Es pasmaidīju un saku:" Ok. Tā jau uzreiz varēji teikt." Viņš pasmaida, jo zina, ka gurķīši ir mana vājība. It īpaši marinēti.(Tāpat kā man). Mēs atnākam uz viņa māju un viņš saka savai mammai:"Eomma, es paņemšu gurķīti priekš Min Lee." Viņa mamma iznāk no savas istabas, smaidīdama:"Jungkook, vai tu atkal zaudēji??"
Jungkooks pasmaida un pamāj ar galvu, teikdams:"Eomma. Mani viņa vienmēr uzvar. Kā tas var būt?? Es taču esmu vecāks un ātrāks." Viņa mamma atbild:"Zini, dēliņ. Lai uzvarētu, dažreiz nav vajadzīgs ātrums, bet gan prāts." Viņš pamāja ar galvu, un viņa mamma aiziet atpakaļ uz istabu.
---2 gadus vēlāk, 1.septembris---
Es manai mammai jautāju:"To tiešām vajag?? Es negribu uz skolu." Mamma atbild:"Mazā. Tu jau arī nemaz nezini, kā tur ir. Varbūt tev iepatīkas. Tikai pamēģini." Mēs izdzirdam klauvējienu, un telpā ienāk Jungkooks. Sapucējies un ar ziedu rokās:"Min Lee, vai tu esi gatava??Nāc, es negribu nokavēt??" Es pasaku:"Pagaidi. Oppa. Apsveicu dzimšanas dienā. Gribi dāvanu??" Jungkooks paskatās uz savu mammu un jautā:"Eomma, vai drīkst??"
Viņa mamma paņem no viņa puķi un pasaka:"Protams. Tikai ne pārāk ilgi." Bet es jau esmu atpakaļ ar dāvanu. Es pasniedzu viņam skaisti iepakotu dāvanu. Viņš uzmanīgi attaisa vaļā iepakojumu un iepleš muti šokā. "Bet tā taču ir dārga. Paldies tev, Min Lee, milzīgs." Viņš pasmaida un nolicis malā kasti, apskauj mani no visa spēka. Es piebilstu:"Oppa, man nav gaisa." Viņš atvainojas un palaiž mani vaļā. Pēc tam mēs aizejam pakaļ mūsu mammām, kuras blakustelpās runājas, un dodamies uz skolu.
--- vēl 5 gadus pēc tam, manā dzimšanas dienā---
Jungkooks pieskrien pie manis, iegrūž man rokās ļoti biezu grāmatu un modinātājpulksteni, un apskaudams mani, saka:"Apsveicu tevi tavā 12.dzimšanas dienā." Es tagad prātoju, mēs taču mūžīgi būsim labākie draugi, beigās varbūt pat apprecēsimies. Vai ne?? Es viņam jautāju:"Oppa, mēs taču mūžīgi būsim labākie draugi, vai ne??"
Jungkooks pasmaida un saka:"Jā. Kāpēc lai mēs nebūtu??Mēs būsim labākie draugi arī tad, kad mēs apprecēsimies. Vai ne??" Es pasmaidu:"Oppa. Tu domā to precīzi manas domas." Es to pasaku un viņu vēlreiz apskauju. Es tobrīd nodomāju, ka es esmu laimīgākā meitene uz pasaules, jo man ir vislabākais draugs pasaulē.
---Pēc 4 gadiem, pāris mēnešus pirms tagadnes, ir vasara---
Ir skaista diena. Man ir tikko palikuši 16 gadi, un Jungkookam drīz paliks 17. Mēs ar Jungkooku esam manās vasaras mājās, kas ir tieši jūras krastā. Mēs izdomājam aiziet uz jūru. Pasauļoties, izpeldēties, un paspēlēt volejbolu. Mēs aizejam uz jūru, Jungkooks novelk šortus un kreklu, un paliek tikai peldšortos. Es arī novelku kreklu un šortus un palieku tikai peldkostīmā.
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
Jungkooks paskatās uz mani un nosarkst, un nevar novērsties. Bet tad viņam izdodas un viņš saka:"Lieliski izskaties, Min Lee." Pēc tam mēs aizejam pakaļ saldējumiem.
Pēc 20 minūtēm, atpakaļ pie jūras
Jungkooks sauļojas, bet es iznāku no jūras un apšļakstu viņu ar aukstu ūdeni. Viņš pamostas, jo izrādās, viņš bija iemidzis, un saka:" Kas notiek??"Viņš pamana mani un smaidīdams, saka:"Velns parāvis. Min Lee. Tu mani sabiedēji. Kur palika tas cilvēks, kas mani apšļakstīja?? Uz kuru pusi aizgāja??" Es pasmaidu. Viņš paskatās uz mani un saprot. Viņš saka:"Nu, Min Lee. Tu esi beigta."
Es sāku skriet prom, un ieskrienu jūrā. Viņš man pakaļ skrien. Bet paklūp un ar seju ūdenszālēs iekrīt. Es sāk šausmīgi smieties, jo viņš nevar ciest ūdenszāles.(Īstenībā, es arī neciešu, un man pašai ir gadījies tā, ka es ar seju ūdenszālēs iekrītu. True story😏😏) Jungkooks pieceļas no ūdens, un saka:"Ak dievs. Nesmejies, Min Lee. Tas nav smieklīgi. Es gandrīz nomiru tajās dažās sekundēs, kad es biju tur lejā. Fui." Un tad viņš man turpina skriet pakaļ. Mēs ieskrienam tur, kur mums abiem ir ūdens aptuveni līdz viduklim.
Un tagad viņš mani iegrūž. Es izlienu no ūdens un iegrūžu viņu pašu. Mēs sākam šļakstīties. Viņam acīs iekļūst ūdens, un kamēr viņš mēģina no acīm izdabūt ūdeni, es skrienu uz krastu. Bet kā jau teicu, Jungkooks ir ļoti ātrs. Viņš ātri vien man pieskrien tuvu. Es izskrienu krastā un sāku skriet atmuguriski, skatoties uz viņu. Bet tad es paklūpu, un nokrītu tieši uz dvieļa. Jungkooks skrien man pakaļ, līdz viņam sapinas kājas un viņš arī nokrīt, tieši man virsū. Mums starp sejām ir aptuveni 5 cm attālums.
Es sāku sarkt, un gribu teikt, lai viņš no manis nokāpj. Bet tad mani apstādina kaut kas maigs, mīksts. Es saprotu, ka viņš mani skūpsta. Es esmu šokā. Bet es atbildu skūpstam, un es jūtu, kā Jungkooks pasmaida. Bet tad viņš atraujas. Un es saprotu, ka man palika auksti bez viņa. Un es kind of izbaudīju to skūpstu. Bet Jungkooks atvainojas:"Lūdzu piedod man, Min Lee. Es nesaprotu, kas man notika. Tas vairs neatkārtosies."
Es apklustu un skatos viņam acīs. Jungkooks pajautāja:"Tev patika??", es neatbildu un viņš to uztver kā jā, un viņš mani noskūpsta atkal. Bet tad atraujas. "Piedod," viņš saka,"bet tas nav pareizi. Labi, varbūt ir, bet man tev jāatzīstās........"
