Asinssarkans

1.Nodaļa

Detektīvs Džordžs Fērinss nekad nav ticējis pārdabiskajam. Pat Dievam ne.

Viņš bija trīsdesmit gadus vecs vīrietis, kas savā dzīvē bija redzējis tik daudz slepkavību, ka nevienu no tām neuzskatīja par dīvainu.

Līdz šim brīdim.

Nozieguma vieta ir norobežota ar dzeltenu policijas lenti. Asfalts kūp, saule cepina kaklu. Ir vasaras dienas vidus, un Fērinsam pār muguru notek sviedri. Viņam nepatīk darbs vasarā.

Visapkārt čum un mudž ar fotogrāfiem, visādiem ekspertiem un vietējiem policistiem. Bet ko jau viņi spēs izdarīt? Viss ir Fērinsa rokās.

Vīrietis pietupjas pie līķa un nopēta to no galvas līdz kājām.

Viņa acis ieplešas.

"Tu arī to pamanīji?" Fērinsam blakus pietupjas viņa kolēģis - Raiens. Viņš ir jauniņais, vēl tikai zaļknābis.

"Kaut ko tādu nav iespējams nepamanīt," Fērinss nomurmina. "Ir kāda nojauta, kas tas varētu būt?"

"Izskatās pēc simbola," Raiens konstatē acīmredzamo. "Izgriezts ādā ar asu nazi. Asmens bija tievs."

Fērinss atzinīgi pamāj. Tomēr tam zaļajam ir smadzenes.

Detektīvs atkal pievērš skatienu asiņainajam simbolam uz līķa krūškurvja. Aplis ar kaut kādām zīmēm vidū un ap to. Nekur iepriekš nav redzēts.

"Nofotografē-" Fērinss pieceļas, "-un nosūti kādam vēsturniekam. Vēlams, universitātes profesoram."

"Protams, šef!" Raiens iesmejas un salutē.

"Nesauc mani tā."

"Kā teiksiet... šef."

Raiens ir prom pirms Fērinss spēj kaut ko teikt.

Fērinss apskata līķi no visām pusēm.

Sieviete, vecāka par divdesmit gadiem. Gari, blondi mati, zilas acis. Zelta auskari un kaklarota ir uz līķa, tātad, tā nebija laupīšana. Arī rokassomiņā ne maks, ne dokumenti nebija nozagti.

Sieviete guļ neparastā pozā: viņas mugurkauls ir spēcīgi izliekts, rokas izstieptas kā jūraszvaigznei. Kājas gandrīz saliektas. Viņa izskatās tā ir kā viņu būtu piespieduši pie zemes un griezuši to simbolu ādā.

Bet var jau būt, ka tā arī bija. Eksperti ir noteikuši, ka brūce ir radusies, kamēr upuris vēl bijis dzīvs. Dzīva.

Par spīti sāpošajiem ceļgaliem Fērinss pietupjas atkal, jo šoreiz viņa uzmanību ir piesaistījis vēl kaut kas.

Tas ir dzeltens pulveris pie sievietes kakla.

Detektīvs izņem papīra maisiņu un sagrābj iekšā tik daudz pulvera, cik vien tas ir iespējams bez karotītes vai pincetes.

"Nododiet to vielu ekspertīzei," Fērinss iegrūž maisiņu kādam garām ejošam ekspertam rokās un pats dodas uz mašīnu pēc ūdens.

Fērinss atskrūvē pudeli, nespēdams saprast, kas ellē noticis vakar uz šī tilta.

Slepkavības Čikāgā notiek bieži, tas tiesa, bet šādas nerādās katru dienu.

Sieviete ar izgrieztu simbolu uz krūtīm, pārlauztu sprandu un maku pilnu ar naudu. Visdrīzāk slepkavības motīvs bija personisks.

Taču kā lai tad izskaidro to simbolu? Ko tas varētu nozīmēt?

"Tu vari man neticēt, šef, bet es tev galvoju - tas ir sērs."

Fērinsam blakus uzrodas Raiens. Vīrietis iesāņus paskatās uz kolēģi un iemalko ūdeni.

"Kāpēc tu tā domā?"

"Nejuti smaržu? Smird pēc spuvušām olām. Un tā krāsa... noteikti sērs."

"Vai tava hipotēze noved mūs pie kaut kāda secinājuma?"

"Pirmkārt, šef, tā nav hipotēze. Tas ir fakts. Laboratorijā to pierādīs. Un otrkārt... Es pat nezinu, vai būtu jēga tev to stāstīt."

"Pamēģini," Fērinss parausta plecus. Viņš daudz neparastu lietu ir dzirdējis savā dzīvē.

"Ko pamēģināt?"

Fērinsa boss - Arnolds Mārkvils - kā jau vienmēr uzrodas tieši laikā.

"Tas bija saistīts ar personisku tematu, ser," Raiens pasmīn, cenšoties glābt situāciju. "Es nu došos, ser. Vajag saņemt atskaites."

Raiens gandrīz vai skriešus pamet viņus, un Mārkvils pagriežas pret Fērinsu.

"Ir kādi pieņēmumi? Domas? Viedoklis?"

"Ar pamatojumu vai bez?"

"Kā gribi."

Fērniss ievelk elpu.

"Tā nebija laupīšana." Mārkvils piekrītoši pamāj. "Tā bija vai nu slepkavība, pamatota uz personiska motīva, vai arī kādas sektas rituāls."

"Vai mūsdienās vēl ko tādu piekopj?" Mārkvils sarauc uzacis. Fērinss nopūšas.

"Un ne tikai to vien."

"Detaļas nav vajadzīgas, paldies," Mārkvils saviebjas. "Gaidu pirmo atskaiti rīt no rīta uz sava galda. Šī lieta ir tava."