Cauri Ērkšķiem

-10-

-Start again-

Belluči kungs atspiedās pret durvju aili. Viņa tumšais un noteiktais skatiens aizceļoja līdz būtnei, kas sēdēja vīrieša viesistabā uz ādas dīvāna un pārlasīja kādu romānu, no aizvēsturiskiem laikiem. Kas viņā ir tik pārdabisks? Vai tās ir skropstas, kas sakļaujas, kā zīda tauriņa spārni? Vai jūteliskās lūpas, ko daba ir apdavinājusi ar sulīgi sārto toni. Vai tie ir viņas pirksti, kas maigi pieskaras grāmatas lapai, to pāršķirot.

Aizrāvusies grāmatas maģiskajās rindās, viņa neapzināti pieskarās ar pirkstu galiem savām lūpām. Viegli pa tām nobraucot un, iekožoties apakšējā, liekot Dantem sarosīties, izraujot Evelīnu no aizraujošās lasāmielas.

„Belluči kungs!" Levaina aiz pārsteiguma satrūkās, izsviežot grāmatu no rokām.

„Sveicināta Levainas jaunkundz." Lēnā un noteiktā balsī sasveicinājās. Viņu māca dedzīga ziņkārība, kas nelika mieru pat vēlajās vakara stundās. Ar ko šis debešķīgais radījums atšķīrās no pārējām, ka visi mājas iemītnieki, veltot tikai nelielu skatienu, iemīlas viņā? Spriedzes un ziņkārības vadīts viņš tuvojās sievietei, ne acu nenolaidis.

„Mazā Klāra ir aizmigusi savā istabā. Ir jau vēls. Man laiks doties, Belluči kungs." Ieturētā un profesionālā tonī paziņoja, nemaz neapzinoties kā viņas lūpas, spēlējoties, izrunā vīrieša uzvārdu.

„Pavakariņojiet ar mani, Levainas jaunkundz." Meklējot pelēko acu pāri, kurš mirguļoja ikreiz, kad viņa pasmaidīja, atklājot knapi manāmas bedrītes vaigos, vīrieša lūpu kaktiņi teju pacēlās.

„Es nedomāju, ka tā ir laba doma.." Pieklājīgi atteikusi sastapās ar tumšo skatienu. Tas nebija ļauns, bet gan noslēpumains. Viņa nebaidījās no vīrieša, bet gan no tā, ka, ieskatoties Dantes acīs, aizmaldīsies to nebeidzamajos dziļumos un nevēlēsies atgriezties realitātē.

„Tas nebija lūgums!" Levainu vienmēr ir fascinējuši vīrieši uzvalkos. Taču Danti nekādi nevar salīdzināt ar citiem. Belluči kungs bija novilcis savu žaketi un atpogājis dažas augšējās pogas, ļaujot saskatīt daļu atslēgas kaula un pavisam niecīgu daļu krūšu muskuļu. Sieviete instinktīvi iekodās lūpā un, aizturot elpu, neapzināti iekrampējās savos zīmuļsvārkos. Taču viņa nespēja atļauties tādu greznību kā iemīlēšanos. Ne tagad, ne arī tuvākajā nākotnē.

„Es zinu.." Ar ķirķinošu pieskaņu atteica, ejot uz izejas pusi, atstājot aiz sevis vilinošu aromātu, kas cirtās vīrieša nāsīs, kā narkotikas. Nevēlēdamies pazaudēt vilinošo aromātu, viņš centās satvert Evu aiz rokas, bet viņa bija gandrīz pie izejas. Apstājusies viņa uzmeta pēdējo skatienu vīrietim un pasmaidīja. Tas nebija pavedinošs smaids, nedz izaicinoš, bet gan parastākais no parastākajiem, kas atklāja daudz vairāk nekā vārdi. Tikai vajadzēja mācēt to nolasīt. Vai tas aicināja sekot vai arī teica, lai atstāj visu. Neviens to nekad neuzzinās. „Uzredzēšānos Belluči kungs." Sieviete pazuda aiz durvīm, atstājot izskatīgo vīrieti vienu. Jā! Viņa klusībā pie sevis atzina to, ka viņš ir izskatīgs, iekārojams un noslēpumains.

Palicis viens, viņš atslīga dīvānā un pēdējo reizi ievilka gaistošo aromātu, kas virmoja istabā. Aiztaisot acis viņa priekšā uzplaiksnīja sulīgās lūpas, kas viņu aicināja tajās iekosties. Līganā gaitā, kas pavadīja viņu izejot. Augums, kas alka pēc tā izpētes un baudas.

Evelīnas vārds izspraucas no vīrieša lūpām kā salkans nektārs un sirds ietrīsas negaidītās ilgās.

Ilgas, ko tikai viņa īstajai sievietei reiz izdosies piepildīt.