Kad mašīna apstājās, es sāku berzēt savas acis. Vairs nekad negribēju veikt tik garu ceļu.
Bailes strauji, bet diezgan gaidīti, piepildīja mani no jauna. Ja nu mani atstumj? Ja man nebūs draugu? Ievilku dziļu ieelpu, sadūšojos un atvēru acis, ceļā es biju centusies galvā necilāt "ja nu" gadījumus, taču tagad es nespēju apstādināt visas šīs domas. Ar tām pašām domām es arī izkāpu no mašīnas un tikai tad sāku skatīties, kur tad galu galā mani atveda. Mēs stāvējām pelēkas ēkas priekšā, durvis izskatījās, kā no viduslaikiem un tur pat durvju priekšā stāvēja īss un tukls vīrietis. Laikam jau direktors. Patiesībā, visa mana sadūšošanās izdzisa līdz ar izkāpšanu no mašīnas, es izskatījos kā vēja raustīta lapa, kura to vien mācēja kā drebēt līdzi katrai vēja pūsmai.
Tētis atskatījās uz mani, vainīgi pasmaidīja un pamāja ar galvu uz ēkas pusi. "Mēs esam klāt," viņš nomurmināja un ļāva man izmisīgi skatīties apkārt. Viņš labāk par visiem citiem zināja, ka es ienīdu visu, kas ir pelēks, visu, kas mūsu pilsētā neiederētos, jo izskatītos pārāk pliks. Šāda skola bija pēdējā vieta visā pasaulē, kur es gribētu atrasties. Pat zārks izskatījās labāk par šo skolu.
"Saki, ka tu joko..." es, gandrīz raudot, novilku un jau meklēju iespēju aizmukt prom. Taču visur apkārt bija liela sēta, kurai, pat ļoti gribot, pārkāpt pāri nevarēja, bet lidot vai planēt es nepratu, laikam bija pēdējais laiks mācīties. Es šobrīd esmu gatava krist no klints. Ieraugot ēku es, tomēr cerēju, kaut tik tā nebūtu skola, bet gan vienkārši ēka, kurā mēs paliksim pirms brauksim tālāk uz skolu. Zināju, ka tā iespēja bija vairāk kā minimāla, bet vai tad cerība nemirst pēdējā?
Tētis noliedzoši pakratīja galvu un es smagi nopūtos. Es tik tiešām esmu nokļuvusi ellē.
Es, vīlusies vecākos, paspēru soli uz ēkas pusi un tik ātri cik veicu soli uz priekšu, tikpat ātri atkāpos atpakaļ un pagriezos uz vecāku pusi. "Māmiņ, tētiņ! Lūdzu, vedat mani mājās! Es apsolu, ka nekad vairs neko aizliegtu nedarīšu," ar asarām acīs, es lūdzos viņiem. Man šeit nepatika, man nepatika ārstu lēmums un visvairāk man nepatika klimats un tuklais vīriņš, kurš skatījās uz manu emocionalitāti. Mamma aizgriezās prom, jo negribēja redzēt mani, bet tētis tikai aplika man roku ap pleciem un ļāva man atspiest savu galvu pret viņa.
"Tā ir jebkuram, kurš uz šejieni atbrauc pēc tiesas lēmuma. Visiem, atbraucējiem, pēkšņi drosme saskrien papēžos," vīrietis spalgi iesmējās un lēnām tuvojās mums. Es atskatījos uz viņu un ar izteiktām bailēm paspēru vēl vienu soli atpakaļ, tuvāk mašīnas pusei un vecākiem pametu skatienu, kurš tā arī kliedza "Aizvediet mani prom no šejienes!"
Mamma, atkal noignorēdama manu skatienu, atnāca man un tētim pretī, un apskāva mūs abus. Nevienai no mums patiesībā nepatika apskauties, mēs to nedarījām pat svētkos, tas vienkārši nebija mums raksturīgi, bet šoreiz mēs nezinājām, kad tiksimies atkal. Šoreiz tas vienkārši šķita mums abām nepieciešams, taču nāca laiks atsvabināt savas rokas no mammas vidukļa, normāli apskaut arī tēti un doties prom. Es arī rīkojos, kā ieplānoju, ķermenis gluži vai dabiski atsaucās vēlmei apskaut tēvu, tas bija vieglāk kā apskaut mammu. Viņš smaidīja man kaklā, kopš es sasniedzu savus 14 gadus, viņš ir īsāks par mani. Nekad neesmu sapratusi kā es varēju tik ļoti izaugt, ja neviens no vecākiem nav tik garš.
Tētis nemaz necentās pagarināt apskāvienu, jo viņam arī nekad nav paticis ilgi ucināties. Viņš to nedarīja ne ar mani, ne jaunāko brāli Hariju, ne mūsu vecāko brāli Kolinu.
Mamma izvilka no somiņas un, tad padeva man nelielu kastīti ar uzrakstu Martinai, uz taviem 18 gadiem (sirsniņa), ar mīlestību, vecāki. Gribēju jau atpakot, bet nedrīkstēju. Zināju, ka vecākiem galīgi nepatiks, ja es atvēršu priekšlaicīgi. Līdz manai 18 gadu dzimšanas dienai palika vairāki mēneši, tādēļ es mierīgi varēju skaitīt dienas cik es te būšu. Šobrīd nezinu cik tieši, bet noteikti vairāk nekā 365 dienas. Kāda neveiksme... Gads un daži mēneši šajā ellē.
