Kad es pietuvojos ēdnīcai, es pamanīju, ka cilvēks man priekšā bija Elizabete. Es jau gandrīz nolēmu, ka es izturēšu vēl kādu laiku bez ēdiena un gribēju iet prom, bet viņa mani pamanīja.
"Hei Martina. Es cerēju, ka satikšu tevi," viņa man uzsmaidīja savu enģelisko smaidu un es jutu, ka iekšā man sāka griezties miksētas sajūtas jau atkal. No vienas puses es gribēju vienkārši pieiet klāt un izlikties, ka nekas nenotika, bet no otras tas bija sāpīgi, ka kāds par tevi veido iespaidu tīri pēc tavas istabas numura, nevis tava rakstura. Tā nu visu emociju vietā sajutu nelielas dusmas un, tomēr piegāju viņai klāt.
"Nebaidies, ka kāds tevi ieraudzīs ar vājprātīgo?" mazliet aizvainoti izmetu un tad man iekšā viss sarāvās. Es pamanīju kā Betas skatiens nomainījās uz sāpinātu, es biju tā, kurai te bija jābūt sāpinātai un viņa, kurai bija jājūtas vainīgai, kāpēc tagad bija otrādīs?
"Es tieši gribēju par to atvainoties, tas nebija labi no manas puses. Es ceru tu vari man iedot iespēju izlabot savu kļūdu. Tu vari sēdēt ar mani un maniem draugiem pie mūsu galdiņa, es esmu droša, ka viņi tevi pieņems pat ļoti labi." es centos noturēt neapmierinātu skatienu, bet mans skatiens aizslīdēja uz cilvēkiem viņai aiz muguras, ieraudzīju vēlreiz cilvēkus, kuri grūstījās un kaut kā ņēmās, tajā brīdī es sapratu, ko es gribu.
"Es nemāku kauties, man šķiet, ka ar jums man būs drošāk." es beidzot ļāvu uzjautrinātam smaidam pārņemt seju. Es joprojām jutos ļoti aizvainota, bet es sapratu, ka man pašai mierīgāk būs, ja es būšu tur, kur nebūs iespējas tikt pie zilas acs un blakus cilvēkiem, kuriem noteikti pēkšņi neienāks galvā izlekt pa sestā stāva logu.
Pēc tā mēs stāvējām rindā un Elizabete šķita kā tīrākais eņģelis. Visu laiku jokojās, ne reizi nenolamājās, smaida. Bija sajūta, ka viņa speciāli cenšas mani pieņemt savā draugu pulkā, lai atvainotos par notikušo. Es nekad skaļi neatzītu, ka man tas patika, bija patīkami izjust to, ka es šajā skolā vismaz kādam šķietu interesanta. Un vispār Beta teica, ka es varēšu būs ar viņas bariņu un tur būs arī viņas brālis, kādas viņas draudzenes, un vēl viens draugs, bet viņš ir gejs.
Rindā stāvēt bija tik nepierasti, jo mājās mani un Lilitu vienmēr palaida pa priekšu. Mēs nekad nestāvējām rindā, jo visi zināja, ka ja nepalaidīs paši, tad viņi tiks ar spēku pagrūsti prom. Īstenībā tas pat bija interesanti, jo varēja visu pavērot.
"Paskat, direktors flirtē ar to sievieti!" Es nočukstēju, iedunkājot meitenei sānā.
Viņa paskatījās uz direktoru un tad mani, un mēs abas sākām tēlot, ka vemjam. Lionā es nekad nebūtu to ievērojusi, taču tas joprojām nebija iemesls, lai man patiktu šī vieta. Tāpat kā Beta nebija tam iemesls.
"Viņi gadījumā nav kopā?" Beta parādīja ar pirkstu uz diviem mūsu vecuma pusaudžiem. Es viegli uzsitu viņai pa roku, jo tā varēja pievērst mums uzmanību un mēs būtu pieķertas mūsu "stalkošanas" mēģinājumā. Taču tad es paskatījos uz iepriekš norādītajiem cilvēkiem un klusi sāku spurgt. Puisis izteikts emo, bet ar sasodīti pievilcīgiem melniem matiem, kas krita pāri pierei, bet meitene bija tā, kas lika spurgt. Viņas mati bija nokrāsoti koši rozā un mugurā bija uztrauktas nodilušas hipija drēbes, viņa izskatījās kā citplanētietis. Taču kaut kas viņā, viņas uzvedībā un skatienos apkārt lika nojaust vienu viņas noslēpumiņu un esot droša par savu taisnību pagriezos pret Elizabeti. "Viņi nevar būt pāris, jo tai meitenei patīk meitenes!" Tas neskanēja nemaz tik klusi, jo to izdzirdēja man priekšā esošais puisis un pagriezās pret mums.
"Īstenībā, arī tas puisis nav straight," viņš mums paziņoja un ar aci piemiedza Betai, taču viņš to paziņoja tik skaļi, ka pat tas pārītis uz mums paskatījās. Patiesībā tā pat nebija viņa vēlme iejaukties sarunā, kas lika man izjust antipātijas pret viņu, tas bija viņa izskats un runas manieres.
Es cieši viņam pieliku viņam plaukstu pie mutes un uzšņācu: "Vai tev māte nemācīja nejaukties pieaugušo sarunā?"
Par to pieaugušo sarunu, es noteikti pārspīlēju, jo varēja lieliski redzēt to, ka puisis ir nedaudz vecāks par mani. Tas viņam lika ķiķināt kā meitenei un es smagi nopūtos, esot vīlusies sevī. Galvā tā frāze izklausījās labāk kā atskaņota.
"Jūs jau arī baigi necentāties, lai jūs neviens nedzird. Es nespēju stāties pretī kārdinājumam piebilst savas domas vai sev zināmos faktus." Teksts it kā bija tēmēts uz manu pusi, bet skatiens bija pievērsts Betai. Uzrāvu uzaci un paskatījos arī uz paziņas pusi, lai redzētu, kā viņa reaģē uz šo... pat nezinu kā nosaukt... miksētas subkultūras cilvēku... Izskatījās, ka viņš ir rokeris ar narkomāna jeb hipija nosliecēm. Par hipija nosliecēm liecināja tas, ka viņa acu zīlītes ir paplašinātas un to, ka šis rezultāts tika panākts ar marihuanas palīdzību palīdzēja noteikt "kāsīša" rēgošanās no viņa nodilušo džinsu kabatas. Par to, ka viņš ir rokeris noteikti palīdzēja noteikt viņa ādas jaka, melnais t-krekls ar grupas Guns N'Roses zīmējumu virsū un, protams, jau iepriekš minētie nodilušie džinsi. Patiesībā man tā grupa uz viņa krekla patika, bet tā bija kārtējā lieta, ko es skaļi nekad neatzītu. Negribēju atzīt, ka man ir kaut kas kopīgs ar viņu, tas man šķita nepatīkami.
Taču mana cerība redzēt to, ka Beta uz šo rokhipiju skatās ar pretīgumu, izplēnēja redzot to, kā viņa iekāres pilni skatās uz šo... pēē... pat nezinu, kā viņu nosaukt. Pat nesapratu, kāpēc es vēl neesmu aizmukusi no šīs ar pretīgu auru apveltīto vietu? Vēl vairāk manī sāka rasties šaubas par to vai es tiešām veicu pareizo izvēli pie ieejas ēdamzālē. Man tagad būs pretīgi stāvēt rindā zinot to, ka mana jaunā paziņa šeit plivināja skropstas šim... šim rokhipijam. Ievilku dziļu elpu cenšoties nomierināties un tad nokrekšķinājos, cenšoties sev pievērst viņu uzmanību. Mēģinājums bija neveiksmīgs, tādēļ es ar roku pavicināju gar abu sejām. Atkal neveiksmīgi... es nelaimīgi novaidējos un kreisajai rokai uzrāvu uz plaukstas krekla roku. No sākuma iekniebu tam "puisim" un tikai tad Elizabetei.
Kad viņi beidzot paskatījās uz mani (nošaujiet mani, tas skatiens bija iznīcinošs, pat ES gribēju ielīst zem zemes) es parādīju puisim uz virtuves darbinieces pusi.
Es dramatiski noslaucīju neeksistējošus sviedrus un izlikos, ka ģībstu. Nolēmu draudzenei neko nepārmest, bet tomēr kaut ko celt viņai acīs un kad es atvēru muti, es ATKAL izdzirdēju to balsi.
"Es esmu Brendons," es pret viņu pagriezos ar saldu smaidu, bet naidpilnām acīm.
"Tev nepieleca? Tu esi brīvs, tevi nevienam te nevajag. Tiš, tiš. Pazūdi, gnīda," ar vieglu rokas kustību viņu dzinu prom. Lilitas skola, parasti es viņu lamāju par to, ka viņa aizdzina. Taču parasti viņa aizdzina tiešām labus puišus, nevis šādus rokhipijus.
"Draudzenīt, tu esi riktīgi samīlējusies," es paziņoju, kad tas tur aizgāja gana tālu, lai vairs nebojātu gaisu. Viens bija skaidrs, gaume puišos mums ļoti atšķīrās, varbūt pat pārāk. "Cik sen tev viņš patīk?" viņa uztraukti pacēla divus pirkstus un es pārsteigta uz viņu apskatījos. "Divus gadus? Tu joko?" es skaļi iesaucos, pievēršot sev skatienus, bet tā bija Betas lieta par, ko uztraukties, tādēļ viņa man piespieda roku pie mutes. "Divus gadus neviens par to nezināja un tu nevari pēkšņi pastāstīt visai skolai!" es ar mēli pieskāros viņas plaukstai, lai viņa novāktu roku no manas mutes. "Ak jā, piedod." apstiprinoši pamāju ar galvu pretī un, tad mēs turpinājām iet uz viņas galdiņa pusi.
