Tālāk es centos iztaujāt Betu pēc iespējas plašāk, lai uzturētu sarunu, taču šķita, ka es biju vienīgā, kura negribēja dīvainus klusumus starp mums. Mājās man ar Lilitu vienmēr bija par ko runāt, bet ar Elizabeti... tā nav, bet es centos nepadoties, viņa šķita sakarīgāka par citiem iespējamajiem cilvēkiem šeit. Varbūt nākamajā reizē būs labāk? Es ceru, jo tagad es nevarēju noturēt savu uzmanību uz tā, ko viņa teica.
"Istabiņas, kuras sākas ar trīs paredzētas psihologu atsūtītajiem. Viņi ar mums parasti ir tikai reliģijas mācībā, visā pārējā viņi arī turas no mums tālāk. Viņiem parasti patīk izmest dažādus brīnumus, pagājušajā nedēļā viens no viņiem stundā centās sevi satraumēt ar tikko uzasinātu zīmuli. Tagad viņš ir trako namā, ceru, ka viņam tur paliks labāk. Kāda ir tava istabiņa?" runājot ar mani, viņa pagriezās ar seju pret mani un centās smaidīt, šoreiz pat es skaidri redzēju, ka viņai nav ērti par to runāt, bet man pavisam noteikti bija vēl neērtāk to klausīties.
"Man ir 34.," es pasmaidīju Betai, ar vainīgi sakniebtām lūpām. "Tiksimies vēlāk." es jau redzēju numurus līdzīgus saviem, tādēļ atvadoties pamāju uz vietas sastingušajai meitenei. Es sapratu kāpēc viņa sastinga, tādēļ pat nemēģināju neko iebilst. Šajā skolā es gāju par trako kaut gan pavisam noteikti tāda nebiju, es nebiju vājprātīga. Man bija problēmas, bet es nebiju noskaņota uz pašnāvību, citu traumēšanu vai ko tam līdzīgu. Es biju nekaitīga, vienkārši neveikla un manu problēmu pārvērta pašnāvības mēģinājumā. Tālāk jau pievilka arī citas lietas, lai visu pabeigtu. Vienkārši biju neveiksminiece.
Es turpināju iet pa gaiteni, meklējot savu istabiņu. Kad es to beidzot atradu, es ievilku dziļu elpu un slēdzu to vaļā. Atverot durvis, man palika šķērmi. Tas bija sliktākais, ko es jebkad biju redzējusi. Viss bija pat pārāk pelēki un man daļēji bija kauns, ka man ir jādzīvo tik pelēkā istabā. Kā es izdzīvošu šajā ellē, kur istaba ir pelēka, ir uniforma, man ir īpaši noteikumi un vēl bez telefona, un kafijas?
Iekritu gultā un tā pretīgi nočīkstēja, un es vēlreiz izmisusi novaidējos, jo gulta ne tikai čīkstēja, bet arī matracis bija sasodīti ciets. Vai ārsti tiešām domāja par manu nervu sistēmu?
Paņēmu savu koferi un sāku to pamazām izkrāmēt, lielākā daļa no manām drēbēm nemaz neatbilda skolas normām. Metot drēbes ārā no kofera, uz grīdas, es pamanīju kaut ko uz kā biju uzsēdusies. Pacēlu audumu un vēlreiz novaidējos. Tā bija uniforma, vai ir iespējams kaut kas sliktāks par šo vietu? Man nav ko šeit darīt. Es zināju, ka grāmatas, kuras es ieliku savās mantās, nelasīšu. Tās es paņēmu tīri skatam, tās vienmēr deva patīkamu atmosfēru istabai un lika man justies drošāk un izskatīties gudrākai. Gribēju salikt drēbes kumodē, bet, paskatoties uz tām, sapratu, ka man nav motivācijas to darīt. Motivācija man bija ļoti svarīga jebkuram darbam, bet organizēšana arī man bija ļoti slikta.
Es vēlreiz iegāzos atpakaļ gultā un domāju par to, kas notika gaitenī. No vienas puses, es sapratu Betu, bet, no otras, viņa varēja vismaz painteresēties par to kādēļ es vispār esmu šeit. Es noteikti nebiju ne slepkava, ne pašnāvniece un man nebija nekādas intereses par asiem zīmuļiem kā aukstajiem ieročiem. Es biju vienkārši neveiksminiece, bet tagad vēl es kļuvu par neveiksminieci ar vājprātīgās statusu. Paķēru spilvenu un sāku spiest to sev sejā līdz brīdim, kad man jau sāka sāpēt deguns, tādēļ es spilvenu nometu sev blakus un piecēlos atpakaļ kājās. Piegāju pie loga un pētīju kokus apkārt skolai, skolēnus pagalmā, kuri vienkārši mētāja bumbu un tad ievēroju atsevišķu cilvēku grupu. Manī iekšā vēlreiz iedegās dusmas un es atgāju no loga, un uzspēru pa kumodi. Vai es tiešām viņai varēju izskatīties kā viena no viņiem? Šoreiz manas dusmas jau bija blondās meitenes dēļ, viņa šķita tik jauka, bet vienlaikus arī tik naiva. Es, kārtējo reizi, nogāzos atpakaļ gultā un smagi ieelpoju, cenšoties nomierināties. Man bija problēmas ar dusmām kopš bērnības, nekas īpašs skatoties uz to, ka es biju skolas līdere kopā ar Lilitu. Tas bija tas kā es ieguvu savu statusu, labākā draudzene prata manu problēmu apgriezt tā, ka tas izklausījās kaut cik iespaidīgi.
"Es ienīstu šo vietu, ienīstu šos cilvēkus un ienīstu ārsti Silveru!" es paziņoju pati sev, kamēr pētīju griestus. Tas bija tieši tik godīgi cik tas vispār varēja būt. Gaitenī sadzirdēju aktīvu troksni un pārvarēju pati sevi tik daudz, lai izietu ārā no istabas. Ja es negribēju pieskaitīties trakajiem, man vajadzēja rīkoties. Pat es zināju tik daudz, ka tas bija atkarīgs tikai no manis, kas varēja mainīt manu pozīciju publiski kā piedalīšanās skolas notikumos? Pirmais, ko es ieraudzīju bija puisis, kuru es ieraudzīju ienākot skolā, viņš bija nonācis kautiņā. Gribot vai negribot, es nenoturējos un iespurdzos, viņam vēl tikko lasīja lekciju par neuzvešanos un viņš jau bija nonācis kautiņā, man tas šķita smieklīgi. Es centos vērot kautiņu, bet izsekot līdzi ātrajām kustībām bija grūti, it īpaši šodien. Ienīdu šīs melnās dienas vairāk kā jebkuras citas dienas, taču es turpināju atbalstīt jau redzēto bruneti.
"Viss, visi iet vai nu uz savām istabām vai uz pusdienām. Jūs, divi, arī beidzat, tas vairs nav jautri. Jūs kaujaties katru dienu, visi zina, ka tu uzvarēsi." direktors atnāca un paziņoja brunetim, un es uzjautrināti iespurdzos vēlreiz. Vismaz laba ziņa bija, ka es atbalstīju pareizo pusi, tad es beidzot pamanīju, ka citi sāk iet prom un es atcerējos par pusdienām. Vēders nodevīgi norūcās, tikai tagad es sapratu cik ļoti izsalkusi es biju. Man patika paēst, bet man vajadzēja, lai kāds to atgādina. Vismaz par kaut ko paldies direktoram.
