"Es balsoju, ka šodiena būs pidžamu diena!" varbūt es palaidu garām sarunas rindā, bet es gribu dienu nost no visām problēmām. Un es gribu dienu bez problēmām un ideālā bez bezjēdzīgas zubrīšanās, es tik un tā to aizmirstu ātrāk kā paspēju iemācīties, es noteikti nebiju skolas vai pat klases labākā skolniece. Drīzāk sliktākā skolniece visā skolā, es noteikti olimpiādē būtu pirmajā vietā, vienīgi tā pirmā vieta būtu saraksta otrā galā, bet tas taču nemaina faktu, ka tā ir pirmā vieta, ne? Jāmāk priecāties par sīkumiem un jāmāk pieņemt to, ka citi ir gudrāki par tevi. Es to pieņēmu gadiem atpakaļ un jūtos tīri apmierināta ar to.
"Mums šodien ir stundas," Lūks neapstiprinoši pamāja ar galvu un es garlaikota uz viņu paskatījos. Uz sekundi man pazuda idejas, ko teikt, jo galvā salikās vairākas, manuprāt, lieliskas atbildes un es nezināju, kuru teikt.
"Tās ir skolotāju problēmas, ne mūsu. Mēs varam iemācīties arī no grāmatas." un no visiem lieliskajiem variantiem, steigā atbildēt, es izvēlējos tieši to, kurš izklausījās vissliktāk. Iemāciet mani lūdzu smuki atbildēt, ja ne citiem cilvēkiem, tad vismaz draugiem?
"Man ir ideja. Mums būs gan pidžamu diena, gan mācības nebūs nokavētas. Mēs sāksim pidžamu dienu pēc stundām." Nē, nu it kā Alises piedāvājums nebija tik slikts, bet es novaidējos tik un tā. Mācības vienmēr ir bijusi mana liela problēma, vienreiz es gandrīz paliku uz otru gadu 2.klasē. Es jau tad nesapratu, ko no manis prasa un diemžēl gadi pagāja, bet smadzenes es tā arī aizmirsu vēl pirmsskolas laikā. Nu vienmēr taču bija jābūt kādam draugam, kurš nezināja pat kā saucas mācību priekšmeti uz kuriem viņi iet, kas tad tas bija par draugu pulciņu bez idiota?
"Kas tā par pidžamu dienu, ja tā sākas pēcpusdienā? Tā ir pidžamu pusdiena un tas vairs nav tas pats, garlaicīgi." šis bija otrs vaidēšanas iemesls. "Un kāda starpība? Šodien ir piektdiena, deram, ka vairāk kā puse klases nemaz neatnāks. Kāda mums jēga nākt?" es lūdzoši skatījos uz draugiem, man galīgi negribējās iet uz stundām. Un pie viena mums šodien bija tieši tādas stundas, kuras pat es varēju uzrakstīt uz labām atzīmēm, tātad šitie frīki varēja to izdarīt uz pusi labāk arī bez mācīšanās. "Lūdzuuuu," es centos uztaisīt kucēna acis uz Lūka pusi, kad pamanīju, ka visi pārējie skatījās uz viņu, gaidot viņa apstiprinājumu. Pat man bija skaidrs, ka šajā gadījumā, piekrišana ir jālūdzas Lūkam, viņš bija vecākais no mums un viņš bija grupas galvenais. Pat mūsu grupā bija hierarhija, bez tās mēs visi nebūtu draugi.
"Tētis mūs nogalinās," draugs smagi nopūtās, tieši nedodot atbildi uz manu jautājumu, bet man jau bija skaidra atbilde. LŪKS PIEKRITA! Lūks, puisis, kurš zin pārāk daudz savam vecumam un mīl piebāzt smadzenes ar visu lieko, piekrita neiet uz stundām. Godīgi, es ne līdz galam ticēju, ka man sanāks viņu pierunāt, tādēļ mana pirmā reakcija bija vienkārši mazliet pavērta mute. Un izskatās, ka es nebiju vienīgā, kura negaidīja šādu notikumu pagriezienu, pārējie arī apjukumā skatījās uz draugu. Man bija vieglāk atgūties no pārsteiguma, jo es viņus nepazinu vēl tik labi, tādēļ pavisam nedaudz un es laimīga sāku dejot, laižot ar rokām vilni un tad darot kaut ko līdzīgu vistiņdejai. Es biju ne tikai slikta mācībās, bet arī dejās, bet toties es pratu spēlēt ģitāru un vijoli, un mācēju zīmēt. Vismaz kaut kādas prasmes man, tomēr bija. "Pirmais noteikums. Ja tētis uzliks mums sodu, tad ejam mēs visi, nevis tikai es un Alise."
"Bet tas ir jūsu tētis!" Beta neapmierināta iebilda. Mēs visi jau zinājām, ka Alises tētis adoptēja Lūku, kad viņš bija mazs, viņu tēti draudzējās sen atpakaļ un tad Lūka tētis nomira. Tad nu gan viņi paši, gan mēs teicām, ka tas ir viņu tētis, nevis tikai Alises. Lūks zināja, kas ir viņa tēvs, bet neatcerējās viņu vispār.
"Bet tas ir mūsu visu kopīgais skolotājs." pēc šīs atbildes arī Eidens apstiprinoši pamāja ar galvu. Eidens bieži piekrita tam, ko teica Lūks, pat tad, ja mēdza gadīties, ka Lūks runāja nepareizi. Tas, ka viņš ir nepareizs, bija ļoti reti, bet arī tā mēdza notikt. Tad es vienmēr jutos ļoti laimīgi, jo bija patīkami, kad kļūdas pieļāva cilvēki, kuri bija krietni gudrāki. Tas bija kā tad, kad pats pamani skolotājas kļūdas un viņa to vēl apstiprina, tāda sajūta, ka tu esi nākamais Einšteins un tev pie kājām ir visa pasaule.
"Labi, tas ir godīgi. Tu teici pirmais noteikums, tad kāds ir otrais un pēdējais?" te bija skaidrs, ka es neplānoju viņam ļaut likt daudz noteikumus. Kāda jēga no jautrības, ja nostāda robežas? Nu, robežas var neievērot, ja grib nonākt internātā. Man nepatika ne robežas, ne internāts, tādēļ es dabūju abus. Man bija stingras robežas un es biju internātā, bet robežas es tik un tā pārkāpu, ievērot tās ir garlaicīgi.
"Nekādas pidžamas," es pat nesapratu dusmoties vai pārsteigties. Pidžamu diena bez pidžamām? Tad tā nebija pidžamu diena!
"Es iebilstu!" es jau gribēju teikt iemeslus, kādēļ pidžamas mums ir vajadzīgas, bet Eidens paspēja iespraukties pa visu. "Iebildums noliegts," mēs esam kaut kādā tiesā? Es saraucu uzacis, sakrustoju rokas uz krūtīm un aizvainoti aizgriezos prom, vēl dusmīgi purpinot: "Jūs nezinat, kas ir jautrība."
"Nu Martina! Neapvainojies," Alise centās mani apskaut, es dramatiski metu nost no pleciem viņas rokas, kamēr pati centos noturēt smaidu. Kāpēc es nemāku izlikties būt dusmīga? Nu kāpēc es vienmēr nopietnos brīžos smaidu? Negodīgi! "Es tev atdošu savu ābolu," viņa pastiepa man priekšā ābolu un es klusi novaidējos. Viņa zināja, kā mani pierunāt. Es dievināju ābolus un dievināju, kad tos man piedāvāja, lai es nedusmotos.
"Tātad tu domā, ka mani ir tik viegli uzpirkt?" es no visa spēka centos noturēt balsi dusmīgu, tā, lai nevar saprast, ka es gribu smieties, bet tas izklausījās it kā es ņaudētu vai plānotu apraudāties. Taču es izlikos, ka tas ir speciāli un joprojām ar sarauktām uzacīm pagriezos atpakaļ.
"Vai tad nav?" Eidens pārsteigti paprasīja un es uzmetu viņam virsū slepkavas cienīgu skatienu. Patiesībā drauga komentāra atkal lika justies dīvaini, tas vienlaikus bija smieklīgi un tajā pašā brīdī gribējās paķert to pašu ābolu un iemest viņam, un pēc iespējas stiprāk.
"Jūs man uzskatat par kaut kādu Sātanu, ka piedāvājat man ābolu? Es esmu lasījusi bībeli." skaidrs, ka tas nebija nopietni. Es pat līdz galam neatcerējos to pilno situāciju, kas tur notika. Es tikai atcerējos, ka tur bija čūska, Ieva, Ādams un ābols.
"Tu māki lasīt?" Beta arī iejaucās sarunā, iemetot neglaimojošu komentāru manā virzienā. Tagad arī otrs dvīnis saņēma manu slepkavas cienīgu skatienu, kurš gan jau patiesībā izskatījās pēc vienkārši dusmīga kaķēna, kuram ņem nost mīļāko mantiņu. Manā gadījumā tā mantiņa bija mans ego. "Vienkārši Sātans piedāvāja ābolu, nevis tika uzpirkts ar ābolu." man nepatika šāds notikumu pagrieziens, bet pat es iespurdzos.
"Man mazajās klasēs bija ētika, nevis kristīgā mācība." Es cerēju, ka viņi pieņems šādu atrunu. "Un vispār, mēs paēdām un mums ir laiks iet uz mūsu pidžamu ballīti bez pidžamām." es cik ātri "sadusmojos", tikpat ātri nomierinājos, taču vēl vienu dusmīgu skatienu es tik un tā uzmetu virsū Lūkam.
"Ejat, es pasaukšu Damianu ar mums. Vismaz šoreiz nobastos stundas kopā ar mums, nevis garlaikosies." Beta pat nepabeidza vēl runāt, kad jau sāka virzīties no mums prom, saķērusi Eidenu zem elkoņa.
"Kas ir Damians?" diemžēl es vēl nezināju visus cilvēkus internātā, tik pelēkai vietai viņu bija diezgan daudz.
"Eidena un Betas lielais brālis. Patiesībā pusbrālis, bet tas nav svarīgi." Lūks ātri atbildēja un tad Alise pārņēma viņa runu. "Viņš ir nenormāli smuks, bet deram, ka kopā ar viņu atkal atnāks Gabriēls? Viņi vienmēr un visur ir kopā, lai arī nekad īsti nav izskatījies, ka viņi ļoti labi sadzīvo." es pamāju ar galvu, Damians un Gabriēls. Dīvaini vārdi un dīvains apraksts, man uzreiz pazuda interese par viņiem. Viņi nebija mana problēma, es gribēju dabūt savu ābolu un es gribēju savā pidžamu ballītē iegāzties gultā un visu dienu nogulēt apskāvusies ar spilvenu, kamēr viņi izklaidējas savā pidžamu ballītē bez pidžamām. Es joprojām biju par to neapmierināta, tādēļ bija skaidrs, ka es, tomēr plānoju pārkāpt Lūka nostādīto noteikumu, un vilkšu pidžamu.
