Es pārgāzos uz otru sānu un apskāvu cilvēku, kurš bija man blakus pat neaizdomājoties par to kāpēc un kas man bija blakus. Līdz brīdim, kad tas cilvēks apskāva mani pretī un es negribīgi atvēru acis, lai redzētu, kas gulēja man blakus. Par veiksmi sev un citiem, man pretī pavērās gaiša seja, pilnībā noklāta ar vasarraibumiem. Galvā novīdēja doma par to, ka es gribu vasarraibumus un tikmēr es arī ar roku pastiepos pēc pulksteņa uz mana plauktiņa. Kad es ieraudzīju laiku, viss miegs pārgāja momentāli, es nogulēju savas nodarbības ar psihologu. Es nometu Lūka roku no manis un piecēlos kājās, pareizāk, gandrīz uzkāpu uz Brendona, kuru es izgrūdu no gultas vēl nakts vidū.
"Pavācies nost," nošņācos puiša virzienā un viegli iespēru viņam. Ar to, ka arī viņš vakar izdzēra pietiekami, viņam bija pilnīgi vienalga, tādēļ es pārkāpu viņam pāri un izvilku no skapīša drēbes, lai pārvilktu kaut ko, kas bija tīrs un nesaturēja nekādus aromātus, bet, pieliecoties uz priekšu, mana galva sareiba un uz mirkli nācās pieturēties pie plauktiņa.
"Kas notika?" Damiāns paprasīja un es strauji sagriezos, un atkal nācās pieturēties pie plauktiņa. Paģiru laikā man vienmēr drausmīgi reiba galva un bija slikta dūša, tādēļ es visu laiku centos uz kaut ko balstīties, bet mani samulsināja čirkainais puisis, kurš sēdēja atspiedies pret sienu un piekala man skatienu. Vai es jebkad esmu teikusi, ka mani ļoti mulsina viņa skatiens? Diez vai, jo es viņu satiku tikai vakar, bet viņam ir ļoti blāvi zilas acis un bieži rodas sajūta, ka viņš skatās man cauri, tādēļ es pagriezos atpakaļ, lai atrastu savam kreklam klāt arī tīras bikses.
"Man vēl piecpadsmit minūtes atpakaļ bija jābūt nodarbībās," paziņoju, velkot pār galvu, savu kreklu un pirms uzvilkt tīro, nometu netīro pie durvīm, netālu no turpat guļošā Eidena. Visa mana istaba bija pārpildīta ar cilvēkiem un vislielākos jautājumus manī izraisīja Alise, kura gulēja zem mana galda. "Cik viņa izdzēra?"
"Nedomāju, ka viņa šodien piedalīsies stundās," es apstiprinoši pamāju ar galvu un uzjautrināti nobolīju acis, ļoti gribot, lai man šobrīd būtu bijis mans telefons un es varētu viņu nofotogrāfēt. Pēc tam varētu viņu ķircināt, ka es parādīšu bildi viņas tētim, ideāli zinot, ka es to nedarītu un Lūks to arī neatļautu.
"Ko tu tik agri pamodies?" tobrīd es jau mainīju savas bikses, taču šoreiz netīrās noliku uz Brendona. Viņš tā vai tā oda, nebija tā, ka manas drēbes kaut ko mainītu vai pasliktinātu.
"Es agri ceļos," es saspiedu lūpas un saprotoši pamāju ar galvu, es nebiju rīta cienītāja, bet pavisam noteikti nezināju kā savādāk reaģēt uz viņa teikto.
Paķēru tuvāko, pilno ūdens pudeli, pametu Damiānam istabas atslēgas, jo pilnībā nebija jēgas viņus slēgt iekšā, un pirms iziešanas no istabas neveikli pasmaidīju un pamāju viņam ar roku. Tik tālu visi šķita ļoti pļāpīgi un tad bija Damis, šķita, ka viņš nekad nemēdza teikt vairāk par vienu teikumu un, godīgi sakot, tas šķita mazliet nepierasti, kaut gan dvīņi, kuri bija viņa brālis un māsa, arī nebija paši pļāpīgākie cilvēki. Lūks un Alise runāja par viņiem visiem un man tas patika.
Psihologa kabinetā iegāju kārtojot savus matus un pie galda sēdēja vīrietis ap gadiem trīsdesmit pieciem, kurš neapmierināti parādīja uz savu rokaspulksteni pirms, acīmredzami, pamanīja manu izskatu un saprata kāpēc es nokavēju.
"Būtu pateicīgs, ja nākamreiz jūs būtu laikā un bez liekiem blakusefektiem," viņš parādīja uz krēslu tieši pretī viņa krēslam, bet pats piecēlās kājās un piegāja pie tuvākā augšējā plauktiņa, un izņēma kaut kādu mazu paciņu, kuru viņš atvēra un tās saturu izbēra glāzē, sajaucot ar ūdeni.
Noliekot krūzīti man priekšā, ar vienu roku viņš man parādīja, lai es to dzeru un ar otru atvēra dokumentus, kuri stāvēja uz viņa galda, un apsēdās atpakaļ savā krēslā. "Martina Ribeiro, mani sauc Daniels. Kādēļ tu te nonāci?" viņš uzvilka brilles un pavērās uz mani, bet, atšķirībā no Damiāna, viņam bija silti brūnas acis, un pats skatiens bija draudzīgs.
"Parasti sarunu sāk ar tādiem jautājumiem kā es jūtos, kādi ir mani hobiji vai mīļākie priekšmeti, bet atbildei uz Jūsu jautājumu ir jābūt papīros," es parādīju uz mapi un neērti pasmaidīju, šķita, ka šis rīts kopumā lika man justies neērti. Damiāns ar savu ledaino skatienu, psihologs, kurš uzdeva kopumā sliktus jautājumus.
Viņš iespurdzās un es atviegloti atlaidu elpu. Man patika izmest sarkastiskas piezīmes, bet pirmajās reizēs tas bija mazliet uztraucoši, jo es nezināju kā cilvēki reaģēs, bet mans psihologs noteikti nebija tas cilvēks ar kuru es gribēju sabojāt attiecības. "Tev ir četrinieks pat sportā un zīmēšanā, es nedomāju, ka tev ir mīļākais mācību priekšmets. Kaut gan dīvaini, ka tev ir tāda atzīme sportā, ja tu biji skolas karsējmeiteņu komandā un zīmēšana vēl pārsteidzošāk, tu pabeidzi mākslas skolu un tavam vārdam ir piekabinātas klāt vairākas uzvaras, hobiji mani neinteresē. Un es zinu atbildi uz savu jautājumu, bet es gribu dzirdēt tavu atbildi," jā, runāt mīloši cilvēki man patīk, bet šis bija par daudz. Viņš jau zināja pārāk daudz un atbildēt uz viņa jautājumu es noteikti negribēju, bet izvēles man nebija. Nē, bija gan, nonākt psihiatriskajā klīnikā, ja es nesadarbošos ar parastiem ārstiem.
"Es centos skūties, bet izrādījās, ka cilvēkiem ar manu diagnozi to darīt ir aizliegts," es centos būt sarkastiska atkal. Nē, tā arī bija, bet kā joks tas izklausījās daudz labāk. Daniels viegli nobolīja acis un nenoturēja viegli spurdzienu, par ko es atkal pasmaidīju, bet centos to noslēpt krūzē, kuru viņš man iedeva. "Kas tas vispār ir?"
"Palīdz ar paģirām, neesi pirmā, kura šāda parādās uz nodarbībām," brunetis atbildēja un piekārtoja savas brilles atkal, un pastiepa man pretī manus dokumentus. Viņš man iedeva brītiņu saprast kas tur bija rakstīts.
"Kas par prikolu? Viņi man piekabināja pašnāvības mēģinājumu?" es protestējoši izsaucos, tas pilnībā neatbilda tam, kas patiesībā notika. "Jā, es pirms karsēju treniņa centos nomainīt savam skuveklim asmeni skolas ģērbtuvē, jā, es nejauši sagriezos ar jauno, bet kas tas par stulbu pašnāvības mēģinājumu, ja es iegriezu sev pirkstā?" gandrīz agresīvi es piebāzu savu pirkstu ar trim gaišām svītriņām pie viņa pašām brillēm. Trūka tikai mazs gabaliņš, lai es burtiski iebakstītu viņam viņa acenēs. Taču viņš pārtvēra manu roku un apgrieza to otrādīs tā, lai manas vēnas atrastos uz augšu. Es centos paraut roku uz atpakaļu, lai viņš to neredzētu, bet nebiju pārsteigta, ka viņš bija spēcīgāks un savu manevru man nesanāca veikt.
"Un kas ir šis?" Daniels, tikpat agresīvi kā es, parādīja uz svītrām uz manām vēnām. Man dusmās sāka sarkt seja un es jau sakodu zobus. Tas bija tas par, ko es kategoriski ienīdu runāt nu un tas, ka viņš vispār to izdarīja. Vispār, viņš bija nepacietīgs priekš psihologa.
"Neveiksmīgi sasitu stikla pudeli, kad man bija septiņi," izmetu melus, kurus vienmēr teicu, kad kāds jautāja par manām rētām, bet man šķita, ka manos deniņos jau pulsē kaut kas un šoreiz bija elementāri saprast, ka es meloju.
"Nemelo man," viņš pēkšņi atkal kļuva mierīgs un pat diezgan saguris, tādēļ atstūma manu roku prom un apsēdās atpakaļ krēslā. Mani sabiedēja viņa pārmaiņas, tādēļ acīs viegli pavīdēja asaras, bet es centos tās uzreiz norīt.
"Man bija trīspadsmit un vecāki bija soli no šķiršanās. Mazajam brālim bija trīs, vecākajam piecpadsmit, bet viņš bija sporta nometnē. Es sabijos, vecāki jau vairākas nedēļas no vietas visu laiku bļāva un es nevarēju iedomāties, ka viņi izšķiras. Man šķita, ka mana dzīve ar to beigsies," un tad es parādīju uz savu roku kā sakot, ka tas bija tā rezultāts. Vairāk par visu es vienmēr esmu baidījusies, ka mani vecāki izšķirsies, baidījos palikt bez kāda no viņiem, jo viņi pilnībā balansēja viens otru, taču tajā brīdī mana problēma bija ļoti asi izteikta, jo to diagnozēja tikai gadu vēlāk.
"Man žēl," viņš pateica un noguris parādīja uz durvīm. Nodarbības laiks bija beidzies un kāds jau klauvēja pie durvīm. "Pabeigsim sarunu nākamajā sesijā, esi uzmanīga un es vienmēr esmu sasniedzams, labi?" es apstiprinoši pamāju ar galvu un nogurusi pasmaidīju. Mani ļoti mulsināja tas cik ātri Daniels uzsprāga, bet es nevarēju neatzīt, ka tas viss bija efektīvi, lai liktu man runāt.
