Vakara pastaigas (Shawn Mendes)

2.Nodaļa

Es sēžu uz gultas un skatos ārā pa logu. No manas istabas paveras skaists skats uz jūru. Man patīk iet vakaros pastaigāties pa pludmali, it īpaši, kad ir silti.

Es nokāpju no gultas un uzģērbju džemperi. Vecāku mājās vēl nebūs ilgi, tāpēc var vēl nedaudz iziet pastaigāt. Noeju lejā un izeju laukā. Iemetusi atslēgas kabatā, eju pa mazo taciņu, kas aiz mājas uz pludmali. Varbūt kāds uzskatīs mani par dīvainu, bet man vienalga. Ir trīs lietas, bez kurām es nevaru iztikt, un viena no tām ir pastaigas gar jūru. Ir ļoti patīkami sajust vēju matos un skatīties skaisto saulrietu.

Es lēnām eju gar jūru un vēroju, kā jūra met mazus viļņus. Apsēžos uz zemes un pievelku ceļus pie krūtīm. Es laikam varētu tā nosēdēt pāris stundas.

Skatoties uz horizontu, es aizdomājos par šodienu. Nespēju noticēt, ka tas nebija sapnis, un es tiešām satiku Šonu. Lai gan ne tajā pašā labākajā situācijā, bet tomēr satiku. Koncertā man nebija tādas iespējas. Varbūt sapņi piepildās, un ir vērts sapņot, pat par lietām, kuras liekas nereālas. Es saprotu, ka visdrīzāk Šons mani pat neatcerēsies, bet toties es to nekad neaizmirsīšu. Pēkšņi mani no pārdomām izrauj kāda balss.

"Sveika, kafijas meitene! Neiebilsti, ja pievienošos?" Es pagriežos pret runātāju un mana sirds salecas. Šons. Jau atkal es viņu satieku. Un viņš mani atceras!

"Nē." Es pasmaidu, un viņš apsēžas man blakus.

"Šeit ir skaisti." Viņš pēc kāda brīža ierunājas.

"Jā. Šī ir mana mīļākā vieta pilsētā." Es nedaudz pasmaidu. Man ar šo vietu  ir tik daudz patīkamu atmiņu. Un tagad būs klāt vēl viena.

"Kāpēc tieši šī?" Viņš paskatās uz mani, ar interesi vērodams.

"Šeit vakaros vienmēr ir kluss un mierīgs. Ļoti labi, ja gribas pabūt vienai. Šī ir tā vieta, kur es varu padomāt un nomierināties. Atslēgties no apkārtējās pasaules. Aizmirst visas savas problēmas un kaut vai uz brīdi justies brīvai."

"Mjā. Man arī bieži gribas pabūt vienam. Dažreiz viss paliek par daudz." Es viņu pilnībā saprotu. Ar mani arī tā ir bieži.

Es paskatos uz Šonu. Viņš izskatās tik mierīgs, atslābināts un patiess. Vai varētu tā būt, ka mēs esam radniecīgas dvēseles.

"Negribi nedaudz pastaigāties gar jūru?" Viņš pagriežas pret mani un jautā.

"Var." Viņš pieceļas un palīdz piecelties man. Vai tiešām tas notiek jau otro reizi šodien?! Ja es sapņoju, lūdzu nemodiniet mani! Tas tiešām ir labākais, kas ar mani ir noticis.

Mēs kādu brīdi ejam klusējot. Bet tas nav neveikls klusums. Tas ir patīkams un nomierinoš. Ir patīkami tā pastaigāties.

"Zini, tu tā arī man nepateici savu vārdu. Manu tu zini." Viņš ierunājas pēc klusma pauzes.

"Vai tev tiešām vajag zināt manu vārdu?"

"Nu... īstenībā es tevi varu saukt par kafijas meiteni." Viņš pasmaida.

"Vēlreiz piedod par kafiju. Es ļoti steidzos." Nezinu kāpēc es atkal atvainojos, bet kaut kas tomēr lika man to pateikt.

"Viss labi. Endrjū protams bija nedaudz dusmīgs, kad ieraudzīja mani ar kafijas traipu, bet tas jau nav pasaules gals. Pārģērbos un aizgāju uz interviju." Šons iesmejas, un es viņam piebiedrojos.

"Tad tu pateiksi man savu vārdu?" Kad beidzam smieties, viņš jautā.

"Ella." Es atbildu.

"Ella. Skaists vārds." Šons paskatās uz mani, un tad piebilst: "Tev piestāv."

"Paldies!" Es jūtu, kā karstums sakāpj manos vaigos. Neesmu pieradusi, ka man saka komplimentus.

Mēs tā turpinājām staigāt pa pludmali un runāt par visu un tajā pašā laika ne par ko. Es tiešām nezinu vai šī diena varēja būt vēl labāka. Lai gan es nokavēju skolu un aplējos ar kafiju, diena bija perfekta. Man gribās vēl palikt te un runāties ar Šonu, bet diemžēl man jāiet mājās. Mēs atvadījāmies un es atgriezos mājās. Šī diena tiešām man paliks atmiņā uz ilgu laiku.