Vakara pastaigas (Shawn Mendes)

3. Nodaļa

Pa ceļam uz mājām es vēl ilgi domāju par Šonu. Par to, ka mēs esam līdzīgi, un ļoti labi saprotamies. Liekas, mēs pat domājam līdzīgi. Tikai atšķirība ir tā, ka viņš ir pasaulslavens dziedātājs, bet es vienkārši parasta meitene. Ir grūti aptvert, ka viņš pavadīja laiku kopā ar mani. Domas skrien nenormālā ātrumā, un viss ap Šonu. Saka, ka pasaule ir 4 miljardus gadus veca, bet mana ir tikai divdesmit vienu. Šons ir mana pasaule. Es nevaru izdzīvot ne dienu bez viņa dziesmām. Klausoties Šona dziesmas, rodas tāda sajūta it kā es viņu pazītu.

Ieeju mājās un sajūtu pazīstamo šokolādes keksiņu smaržu.

"Pie tevis ciemiņš," mamma saka, kad ieeju virtuvē pēc keksiņa.

"Kas?" Es neizpratnē saraucu uzacis.

"Un kā tev liekas?" Mamma uz mani paskatās tā, it kā man būtu jāzina atbilde. Bet kā lai es to zinu!

Vienkārši paķeru vēl vienu keksiņu un skrienu uz savu istabu. Kad atveru istabas durvis man pretī veras divas zilas acis. Džesika.

"Kur tu biji? Es tevi te jau kādu stundu gaidu. Šodien taču piektdiena. Mēs katru piektdienu rīkojam filmu vakarus." Džesika sakrusto rokas uz krūtīm, cenzdamās izlikties dusmīga. Diemžēl viņa ir pārāk jauka, tāpēc es neizturu un sāku smieties.

"Kas tev liekas tik smieklīgs?" Viņa sapūtusies jautā. Ja vien viņa zinātu, kā viņa tagad izskatās.

"Nekas. Vienkārši tu esi tik smieklīga, kad esi dusmīga." Es beidzot smieties atbildu.

"Piedod, es aizmirsu, ka mums šodien filmu vakars. Es biju izgājusi pastaigāties un aizmirsu par laiku. Un tad vēl telefons izlādējās."

"Kas bija tik interesants, ka tu par mani aizmirsi? Tu nekad agrāk nebiji aizmirsusi par mūsu pidžammu ballītēm." Džesika ir sašutusi, un tas vairs nav labi.

"Es pludmalē satiku Šonu, un mēs nedaudz pastaigājām un parunājām. Tā arī es aizmirsu. Piedod." Es zinu, ka tūlīt Džesika aizmirsīs, ka viņa ir uz manis dusmīga un sāksies kārtējā jautājumu straume.

"Kā gadās, ka tu šodien jau otro reizi viņu satiec? Laimīgā! Es arī gribētu viņu satikt. Par ko jūs runājāt?" Nu sākas. Filma laikam šovakar atkrīt.

"No sākuma viņš vienkārši apsēdās man blakus un mēs skatījāmies uz jūru. Viņš mani nosauca par kafijas meiteni. Mēs diezgan daudz sarunājāmies kamēr staigājām gar jūru. Es sapratu, ka mums ir daudz kas kopīgs."

"Minēšu... jums abiem patīk jūra." Džesika salikusi rokas klēpī saka.

"Nu uz to pusi. Mums abiem patīk pabūt vieniem, it īpaši pie jūras. Es viņu ļoti labi saprotu, un gribētu vēl parunāt ar viņu, bet diezvai es viņu vēl satikšu." Es nopūšos. Tik tiešām varbūtība, ka es vēlreiz satikšu Šonu ir ļoti maza. Tas viss kas bija šodien, bija tikai sagadīšanās. Man vienkārši palaimējās būt īstajā vietā, īstajā laikā.

"Labi, par ko jūs vēl runājāt?" Džesika ar interesē degošām acīm jautā.

"Tā īsti ne par ko īpašu. Viņš pastāstīja nedaudz par tūri un savu ģimeni. Uzdeva man dažādus jautājumus, un tā arī laiks pagāja."

"Hmm... nu skaidrs." Džesika pasmaida un pēc brīža piebilst:

"Nu tad mēs filmu skatīsimies vai es popkornu vienkārši tāpat atnesu?"

"Protams, nevaram taču tradīciju izjaukt!" Es nedaudz iesmejos un viņa man pievienojas.

Mēs pārģērbāmies pidžammās un iekārtojāmies gultā ar milzīgu popkorna bļodu. Es jūtu šis būs ilgs vakars. Es ieslēdzu datoru, un mēs kopā izvēlējāmies filmu. Šovakar mums ir meiteņu vakars, un par to, kas notiks tālāk ar Šonu es varēšu domāt rīt. Šovakar vajag kārtīgi atpūsties.