Vakara pastaigas (Shawn Mendes)

4.Nodaļa

Vakars bija superīgs. Tik daudz mēs ar Džesiku jau sen nebijām smējušās. Man jau vēders sāpēja no smiekliem. Ja pareizi atceros mēs aizgājām gulēt pēc trijiem. Tāpēc es neesmu izgulējusies. Tagad abas izsakatāmies kā zombiji. Dzeram kafiju un cenšamies pamosties.

"Mums nevajadzēja tik vēlu gulēt iet." Džesika atstutē galvu pret roku un iedzer vēl kafiju.

"Mjā..." es nopūšos. Ar kuru vietu mēs domājām?!

"Man ir ideja. Aizejam uz kafejnīcu? Es gribu uzēst tās gardās pankūkas ar nutellu." Džesika entuziasma pilna jautā. Tikai viņa var tik ātri pārslēgties.

"Tu tiešām tagad gribi ēst?" Es uz viņu paskatos un saprotu, ka viņa to domā nopietni. Džesika neatbild, bet gan vienkārši smaida un skatās uz mani.

"Tu un tava mūžīgā apetīte! Labi rīma, ejam. Tikai man vajag no sākuma pārģērbties." Es piekrītu, jo zinu, ka savādāk viņa no manis neatšūsies. Un ja mēs neaiziesim, tad visu atlikušo dienu viņa būs sapūtusies.

Es aizeju uz savu istabu un ātri pārģērbjos. Zinu, jo ilgāk taisīšos, jo nepacietīgāka kļūs Džesika. Ātri uzvelku vienkāršu blūzīti un svārkus. Apsēžos uz gultas un uzvelku kedas. Pa ceļam paķeru savu mazo somiņu un skrienu pie Džesikas. Viņa jau stāv pie durvīm un mani gaida.

"Ātri. Es domāju, ka atkal ilgi taisīsies." Viņa pasmaida un iziet ārā no mājas.

"Es vienkārši zinu, cik ļoti tev nepatīk ilgi gaidīt. Uz kuru kafejnīcu ejam? Uz to, kura centrā vai uz to, kura pie jūras." Es jautāju.

"Ejam uz centru, tur parasti ir mazāk cilvēku." Viņa atbild un mēs dodamies uz centra pusi.

"Tātad, kā mēs svinēsim tavu dzimeni?" Džesika ierunājas, kad jau esam gandrīz esam pusceļā. Kopā jāiet ir kādas divdesmit piecas minūtes.

"Es pat neesmu par to domājusi." Godīgi atbildu. Šobrīd dzimšanas diena ir pēdējais par ko es uztraucos.

"Kā?! Tā taču tava astoņpadsmitā dzimšanas diena. Kā tu vari par to nedomāt?!" Džesika ir ļoti šokēta. Nu jā, viņas astoņpadsmito dzimšanas dienu mēs nosvinējām vasarā. Un tur bija daudz cilvēku. Šķiet viņa ielūdza pusi klases, un vēl daudzus citus.

"Viss! Sāksim plānot. Es nepieļaušu, ka tu nenosvini savu dzimšanas dienu. Ja vajadzēs pati visu organizēšu." Nu viss, tagad viņa neliksies mierā, kamēr mēs visu neizplānosim.

Mēs ieejam kafejnīcā un apsēžamies pie galdiņa. Tas ir kafejnīcas stūrī pie loga, un te ir ļoti mājīgi. Mēs vienmēr šeit sēžam, ja nav aizņemts. Džesika kaut ko meklē telefonā un sāk plānot manu dzimšanas dienu, kad pie mums pienāk oficiante.

"Sveikas, meitenes! Jums kā parasti?" Nu jā, jūs jau laikam sapratāt, ka mēs šeit esam diezgan bieži. Tā ir Maija. Viņa šeit strādā jau kādus trīs gadus, un tā kā mēs ar Džesiku ļoti daudz laika pavadām šeit, viņa jau mūs pazīst.

"Jā, lūdzu." Es pasmaidu. Šķiet Džesika pat neievēroja Maiju.

"Džesi! Tu varbūt atrausies kaut uz mirklīti no telefona?! Tas var pagaidīt." Es uzrunāju viņu, kad Maija jau ir aizgājusi gatavot mums kafiju.

"Piedod, es vienkārši domāju, kā mēs svinēsim tavu dzimeni. Es gribu, lai tā ir labākā dzimšanas diena tavā dzīvē!" Viņa tomēr noliek malā telefonu un paskatās uz mani.

"Labi, saplānosim visu kopā." Es pasaku, un tajā brīdī mums atnes mūsu pasūtījumu.

"Paldies, Maija!" Džesika uzsmaida viņai un ķeras klāt savām pankūkām.

Mēs apēdam savas pankūkas un tagad dzeram kafiju. Džesika visu laiku runā par manu dzimšanas dienu, un mēs ļoti daudz smejamies. Man tiešām ir paveicies, ka man ir tāda forša un gādīga draudzene.

"Tātad, mēs svinēsim pie tevis mājās. Ballīte pie baseina. Vajag vēl vienoties par viesu sarasktu. Tā būs grandioza ballīte!" Džesika sajūsmā saka.

"Sveika! Ballīti plānojat?" Pie mūsu galdiņa ir pienācis Šons un tagad mūs abas vēro.

"Emm... nu jā." Es nedaudz apmulsusi atbildu.

"Ellai pēc trim nedēļām dzimšanas diena. Gribam kārtīgi nosvinēt. Astoņpadsmit tomēr." Džesika iejaucas, un labi, ka tā. Ir nepierasti runāt ar Šonu kafejnīcā tā, it kā mēs būtu draugi.

"Skaidrs. Nu labi, man jāiet. Ieskrēju paķert kafiju. Labu apetīti, meitenes!" Viņš pasmaida un aiziet.

"Kas tas tikko bija?!" Džesika šokā jautā.

"Pati nezinu." Es apstulbusi atbildu.

"Pie mūsu galdiņa tikko piegāja Šons Mendes! Tu taču to apjēdz?!" Nu jā, es to saprotu, bet tas viss liekas tik dīvaini.

"Man radās ideja! Varbūt tavs tētis var sarunāt, lai Šons nodzied tavā dzimšanas dienā?"

"Ko?!" Man šokā no rakām izkrīt telefons.

"Nu tu taču zini, tāpat kā uz tavu sešpadsmito dzimšanas dienu. Tavs tētis sarunāja, lai Eds Šīrans uzstājas tavā ballītē." Nu jā es to atceros, bet es negribu, lai Šons uzzina, kas es esmu. Vismaz ne tā.

"Nedomāju, ka tā ir laba ideja." Es izdzeru kafiju līdz galam un taisos jau iet prom.

"Nu tu tikai padomā. Labi?" Džesika ar cerību pilnām acīm veras manī.

"Labi, es padomāšu. Ejam?" Godīgi sakot, te nav par ko domāt. Es to pateicu tikai tāpēc, lai Džesika liktos mierā.

"Mhm." Viņa pieceļas, un mēs izejam no kafejnīcas. Visas brīvdienas mēs parasti pavadam vai nu pie manis vai pie viņas. Tāpēc mēs lēnām dodamies atpakaļ uz manām mājām. Es tā saprotu, ka mums vēl ir daudz kā darāma.