MANĪ

Ciemiņi

Liesma sēdēja uz gultas malas un klusībā cerēja, ka brūce drīz pārstās asiņot. Izrādās plecs tika savainots krietni nopietnāk ne tikai spēcīgi sasists. Sarunas laikā ar dēmonu viņa centās noslēpt gūto savainojumu no mātes. Tieši tajā brīdī viņa priecājās par kleitas izvēli no rīta. Tumši brūnais tonis neatļāva tik ātri pamanīt uz tā pilošās asins lāses.

Dēmons gan pamanīja, bet neko neteica. Liesma īsti neatcerējās ko viņa acu krāsa nozīmēja. Asins kāre gan tā nevarēja būt. Fiziskās brūces arī nē. Tad jābūt kaut kam ar emocijām. Varbūt dusmas? Tajā brīdī viņa varēja uzsprāgt dēļ tām. Laikam tādēļ kļuva tik laipns, dabūjis savu dienišķo devu, un atvainojās.

Kamīnā tika iemests vēl viens, tumšu asiņu piesūcies, auduma gabals. Viņa nopūtās un nekas cits neatlika kā noplēst gabalu no smalkā linu gultas palaga. Varēja pateikt kalpotājam, lai atnes tīras lupatas nevis bojāt labu palagu.

Nē! Asinis bija pārāk tumšas, lai nabaga kalpotājs neatstieptu savas pastalas pret sauli turpat uz vietas. Tās bija gandrīz melnas. Pat dēmoniem tās ir gaišākas. Īstenībā dēmonu asinīm piemīt mazliet zeltains tonis un tās ir gaišākas nekā cilvēka. Liesma gan nebija to dzīvē redzējusi, bet klosterī pavadītais laiks ļāva izglītot sevi pēc sirds patikas un abate nekad viņai neaizliedza apgūt ko jaunu.

Tikusi galā ar palaga malu viņa ar garo auduma strēmeli stingri apsaitēja savainojumu. Cik nu pleca anatomija to atļāva. Galvenais daudz necilāt rokas un viss būs labi.

Nākamais solis- tērpa izvēle. Atvērusi lādi viņa secināja, ka visus tumšos apģērba gabalus ir nodevusi kalponēm mazgāšanai. Atlikušas bija tikai trīs kleitas. Balta, gaiši zila un pelēka ar sarkaniem ziedu izšuvumiem.

Ko lai tagad dara?

Pēkšņi viņu pārņēma neparasts miers. Gandrīz vai vienaldzība. Nogurums un nepārvarama vēlme gulēt. Sienas pulkstenis vēstīja par vakariņu laika tuvošanos, bet neliela snauda neko neaizkavēs.
Jebkurā gadījumā pelēkā kleita ar sarkanajiem izšuvumiem pēkšņi šķita ideāla izvēle.

***

-Piena bumbulīt!- Ovirs centās pievērst sava dēla uzmanību. Jaunais vīrietis visu savu uzmanību veltīja kādam vecam manuskriptam.

-Tēvs,- viņa balsī varēja sadzirdēt nelielu aizkaitinājumu, - Varbūt vajadzētu aizmirst to vārdu savienojumu?-

-Varbūt vajadzēja klausīties ko tev saku?-

Abus šķīra 500 gadu liela atšķirība, bet tēvs neizskatījās īpaši vecāks par savu dēlu. No mugurpuses viņi izskatījās identiski. Staltu stāju, baltiem matiem, kuri sniedzās mazliet pāri platajiem pleciem un vienmēr bija sapīti perfektā bizē. Reizēm matu garums mēdza kalpot kā atpazīstamības zīme. It īpaši to krāsa. Pēc tās varēja pateikt pie kuras dēmonu sugas viņi pieder, cik sena tā ir un acu krāsa atklāja kādas spējas tiem piemīt.

Ovira acu krāsa bija gaiši melna. Ja, gaiši melna. Viņam piemita spēja ieskatīties nākotnē. Daudzi domāja, ka viņš ir izmisuma dēmons, bet viņu acis ir krietni tumšākas.
Viņa dēlam zeltaina. No kurienes? Dēmonus daba ir apdāvinājusi ar dažādām, neparastām, fiziskām iezīmēm. Zeltaina acu krāsa nebija viena no tām.

-Vēl neko neesi atradis?- viņš sajuta pieaugošo vilšanos dēlā.

-Nē,- jaunais dēmons nopūtās, -Vairāk kā simts gadi, tēvs, un neko neesmu atradis. Reizēm šķiet kāds ir speciāli iznīcinājis jebkāda veida grāmatas, ruļļus, nezinu, akmeņus, tikai dēļ tā lai nebūtu atbildes,-

-Tad pieņemsim acīmredzamu faktu,- Ovirs pasmaidīja.

-Kādu?- dēls gurdeni noputās.

- Tu esi pirmais ar šo neparasto iezīmi un tev ir lemts darīt diženas lietas! Varbūt tavi pēcnācēji to darīs. Kas to lai zina,-

- Godātais tēva kungs, tev teikt "kas to lai zina" nudien ir vietā,- jaunais dēmons pasmaidīja un iztaisnoja muguru.

- Vismaz pasmaidīji un mums ir jāiet vakariņās. Tava māte nebūs, viņa atkal kaut ko senajā cietoksnī atradusi, bet mums noderētu neliela izklaide,-

- Kuri šoreiz alkst pēc "mūsu" brīnišķīgās kompānijas?- zeltainajā skatienā varēja manīt nelielas aizdomas.

-Kāda cilvēku ģimene, kuru šodien sanāca nobiedēt,- Ovirs viltīgi pasmaidīja un izgaisa.

-Cilvēki?-

***

-Liesma! LIESMAAAAAAA!- Sniedze nekautrējās trīs reizes iespert pa smagajām koka durvīm. Tētis tāpat neko neteiks, bet mamma vienmēr par kaut ko izsaka savas domas.

- Tev patīk mammas sprediķi? Man nav noskaņojuma tajos ATKAL klausīties,- otrajā pusē Liesma, mazliet aizsmakusi, ierunājās.

Sniedze nekavējās atvērt durvis un iegāzās māsas istabā gandrīz kā piedzēries zirgs.

-Ce-lies! Ce-lies! Mu-ms cie-mi-ņi naaaaaak!- viņa izdziedāja savu pieaugošo sajūsmu, -Tik padomā! DĒMONI! PIE MUMS NĀKS CIEMOS DĒMONI!-

-Negribu būt prieka bende...,-Liesma nemaz nepaspēja pabeigt savu domu pa starpai censdamās nožāvāties un izstaipīt stīvos muskuļus.

- Bendē ko gribi! Kaut vai tempļa tarakānus, bet man tas ir aizraujošs notikums! Es redzēšu dēmonu. ĪSTU dēmonu. Tuvumā!- jaunā meitene neslēpa savu prieku, -Kas notika tavam plecam?-

Prieku pēkšņi nomainīja rūpes.

-Nekas,- Liesma nomurmināja, -Gadījās būt ļoti neveiklai,-

- Ņemot vērā cik stipri tas ir apsaitēts tas nav tikai "ļoti",- Sniedze nekavējās un uzreiz ķērās klāt pie brūces pārsiešanas.

-Viss labi. Nevajag,-Liesma centās atrunāt māsu, bet bezjēdzīgi.

Sniedza ātri vien atbrīvoja Liesmas plecu no plēstā auduma gabaliem.

-Māte tevi nositīs ātrāk nekā mani par durvju speršanu. Tas ir viņas pūra palags,- sīkā māšele ļoti nopietni sacīja.

-Šādus joprojām var nopirkt,- Liesma vienaldzīgi atbildēja.

-Pie dēmonu drēbniekiem,- Sniedze atgādināja, - Brūce nav liela, bet varētu būt dziļa. Iztīrijusi esi labi vai ļāvi lai asiņo?-

-Ļāvu asiņot,-

-Manas zināšanas saka, ka apsējs nav vajadzīgs. Nesaprotu kāpēc biji tik ļoti aptinusi. Mūmijas jau pāris simtu gadu nav modē,-

Nav vajadzīgs?

Pēkšņi Liesma stāvēja spoguļa priekšā.

-Sniedze, brūce bija krietni lielāka,-

-Reizēm asins daudzums var likt tā domāt. Nekas nopietns tur nav. Un pēc pusstundas būs klāt viesi,- māsa mierīgi atbildēja un izgāja no istabas.

Liesma negribēja ticēt savām acīm! Kā tas bija iespējams? Viņa redzēja brūci pēc notīrīšanas! Tā bija gandrīz plaukstas lielumā! Tagad īkšķa garumā un platumā.

Kā tas bija iespējams?!