I Was Born In A Thunderstorm

[1.2.] "Manai māsai būs draudziņš?"

Nākamā reize, kad pamodos bija tad, kad man noskanēja modinātājs. Es to nospiedu un vēl dažas minūtes pavārtījos pa gultu un tad paņēmu rokās telefonu. Iegāju visos sociālajos tīklos, apskatījos, kas tajos jauns un noliku telefonu malā. Ieslēdzu MTV, vēl brīdi pavārtījos, bet tad sāku taisīties. Sāku ar to, ka izmazgāju matus un pati nomazgājos. Izlīdu no dušas, noslaucījos un izmazgāju zobus. Iegāju atpakaļ istabā un izvēlējos šodienas apģērbu. Izdomāju, ka šodien vilkšu melnus džinsus ar plēstiem ceļiem, melnu maiku un pa virsu uzvilkšu baltu džemperi ar uzrakstu „LONDON". Uzvilku izvēlētās drēbes un piesēdos pie make up galdiņa, lai uzliktu kosmētiku. Plānā kārtā uzliku tonālo krēmu, pūderi, uzliku laineri, tušu, iekrāsoju uzacis un mana seja bija gatava. Matus sataisīju nevīžīgā copē. Somā saliku visu, ko man vajadzēja, ātri saklāju gultu un ejot ārā no istabas uz lūpām uzklāju EOS lūpu balzāmu. Nometu somu koridorā un gāju atpakaļ uz virtuvi, lai uztaisītu brokastis, kas man parasti bija pārslas ar pienu un sula. Uztaisīju ierastās brokastis un gāju un dzīvojami istabu. Tur ieslēdzu Tv un paēdu. Kad beidzu ēst, aiznesu uz virtuvi netīros traukus un iedzeru zāles. Tieši tad, kad dzēru zāles, virtuvē ienāca Dominiks.
- Labrīt! - brālis teica pienākot pie manis un samīļojot mani.
- Labrīt. Varēsi lūdzu mani šodien aizvest uz skolu? Man slinkums iet ar kājām. - teicu un iesmējos.
- Labi. Tevi jau tagad vest vai mazliet vēlāk? - brālis jautāja lejot glāzē sulu.
- Nūu... ja tu vari tagad, tad tagad. - es teicu un pasmaidīju.
- Labi. Tad es tevi aizvedu un arī jau braucu uz darbu. - Dominiks noteica, izdzēra savu sulu un aizgāja uz savu istabu pēc savām mantām. Pa to laiku es uzvilku kedas, mēteli un uzliku šalli. Dominiks atnāca līdz koridoram, uzvilka savas kedas, mēteli, paņēma savu somu un mēs izgājām no dzīvokļa. Es aizslēdzu durvis un mēs gājām leja uz Dominika mašīnu. Iekāpām mašīnā un uzsākām ceļu.
- Ammm... par ko tu šonakt murgoji? - brālis jautāja, kad apstājāmies pie sarkanās gaismas.
- Par kaut kādu lidmašīnas avāriju, kurā es un ķipa mans draugs gājām bojā. - es teicu un paskatījos uz brāli.
- Opāaaa... manai māsai būs draudziņš? - Dominiks jautāja un iesmējās.
- Jap. It kā. Un mēs atstiepsim kedas, kad kaut kur lidosim ar lidmašīnu. - teicu un paskatījos ārā pa savu logu.
- Tā nebūs. Un tu zini, ka es neļaušu, lai ar tevi notiek kas slikts. - brālis teica un uzlika roku uz manas kājas.
- Jā, zinu. Jūs visi to katru dienu atkārtojat. - teicu un uzsmaidīju brālim. Atlikušo ceļu runājām par citam tēmām, jo Dominiks zina, ka man nepatīk runāt par maniem sapņiem, jeb vīzijām, kā saka Adriana. Piebraucām pie skolas, atvadījos no brāļa un devos iekšā skolā.