I Was Born In A Thunderstorm

[ 3.5. ] Man tev tagad jāpalīdz?

Ir jau pagājusi nedēļa kopš atsākās skola un pa šo laiku es vairākas reizes esmu paspējusi pazemot Emīliju veidos, kā viņa to ir darījusi ar mani un viņa vēl joprojām mēģina man ieriebt par visu, ko es esmu izdarījusi, bet līdz šim neveiksmīgi. Pašlaik sēdēju tribīnēs un mācījos, kamēr Adriana sēdēja man blakus un siekalojās par puišiem, kas bez krekla spēlēja futbolu.
- Adrian, neaizmirsti noslaucīt to siekalu, kas tev tek! - noteicu paskatoties uz draudzeni un iesmējos.
- Hahaha... ļoti smieklīgi, - viņa sarkastiski noteica un turpināja skatīties uz puišiem, - kā tev viņi var nepatikt? -
- Mani vienkārši pašlaik neinteresē attiecības un puspliki puiši vēl jo mazāk. - teicu un pievērsos matemātikas mājas darbam. Kad puiši beidz trenēties, visi gāja uz ģērbtuvēm, izņemot Dilanu, kurš bez krekla nāca uz manu pusi.
- Greisa, viņš nāk pie tevis! - Adriana man aiz muguras iesaucās un es pat nepaskatoties uz viņu sapratu, ka viņa smaida un iekšēji lēkā no prieka.
- Čau. Amm... tu pēc skolas varēsi man palīdzēt? - viņš jautāja stāvēdams man pretī.
- Čau. Atšķirībā kādā veidā. - teicu un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Man vajag, lai tu man palīdzi atrast Tristanu. Viņš kopš ceturtdienas neatbild uz sms un zvaniem un mājās arī viņa nav. - viņš teica un viņa balsī varēja sadzirdēt izmisumu.
- Un kā tieši es tev varu palīdzēt? - es jau atkal uzdevu jautājumu.
- Es dzirdēju, ka tu vari noteikt kur kāds atrodas. - viņš teica un ieskatījās manās acīs.
- Es varu mēģināt, bet neko nesolu. - teicu un veltīju puisim vieglu smaidu.
- Paldies. - Dilans tikai noteica, uzsmaidīja man un devās uz ģērbtuvi, lai pārģērbtos. Abas ar Adrianu tikai saskatījāmies, paraustījām plecus un devāmies uz franču valodas kabinetu.