I Was Born In A Thunderstorm

[ 3.3. ] Man šis viss ir apnicis!

Abas ar Adrianu sēdējām pie pusdienu galda un mierīgi ēdām, līdz pie mums pienāca Emīlija, Kima un Mia. Es uz viņām paskatījos un izskatījās, ka Kima un Mia šeit galīgi negrib atrasties.
- Tu samaksāsi par to, ko tu pateici man no rīta visas skolas priekšā! - Emīlija savā dumjajā balsī noteica un sniedzās pēc manas sulas glāzes, taču es to paspēju paņemt pirms viņas.
- Nemaz neceri, ka varēsi to uzliet man virsū, taču ludzu, es to uzliešu tev virsū. Man ir apnikusi tava stulbā pļurkstēšana! - noteicu pieceļoties un uzlēju viņai virsū savu apelsīnu sulu. Tukšo glāzi noliku atpakaļ uz galda, paņēmu savu somu un abas ar Adrianu gājām prom. Ejot ārā no ēdamzāles, es dzirdēju, kā daudzi sačukstas. Uzmetu skatienu uz atpakaļu un redzēju, kā daudzi skatās uz mani.
- Greisa, tev viss labi? Tu neuzvedies tā, kā tu parasti uzvedies. - Adriana teica, kad apstājāmies pie viņas skapīša.
- Jā. Man vienkārši ir apnicis, ka viņi visi mūs pazemo un es to tā neatstāšu. - teicu un uzsmaidīju draudzenei.
- Nu labi. Bet lūdzu nekļūsti tāda kā Emīlija un visi pārēji no tās grupas. - draudzene teica un izņēma no skapīša ārā grāmatas.
- Neuztraucies. Viss būs labi. Neviens no viņiem vairs neuzdrošināsies mums kaut ko teikt vai darīt, jo ja viņi kaut ko izdarīs, tad viņi to nožēlos. - teicu un abas sākām iet uz mana skapīša pusi.
- Ko es bez tevis darītu? - viņa jautāja un iesmējās.
- Tu iespējams pievienotos Emīlijai un pārējiem lošiem. - teicu un arī iesmējos.
- Iespējams. - Adriana teica un arī iesmejās. Mes apstājāmies pie mana skapīša, paņēmām vajadzīgo un gājām uz literatūru.