I Was Born In A Thunderstorm

[ 2.5. ] Viņš vēl ilgi neliksies mierā?

Aizgāju uz vizuālās mākslas kabinetu un apsēdos savā vietā blakus Adrianai. Viņa mani izjautāja par to, ko Dilans man prasīja. Es visu pastāstīju un draudzene mani apsveica ar tik drošu gājienu, jo es skolā parasti esmu bijusi tā klusā, pelēkā pele un vienmēr visu esmu pacietusi, bet tagad man tas viss ir apnicis un tie, kas darīs pāri man, manai ģimenei vai Adrianai, nepaliks nesodīti. Kad stunda sākās, es pamanīju, ka Dilans nav ieradies. Es tikai iesmējos un turpināju zīmēt darbu. Stunda beidzās, aizgāju uz matemātiku, arī uz to Dilans neieradās un pēc matemātikas gāju mājās. Aizejot mājās, pastāstīju Amēlijai un Dominikam par visu, kas šodien notika, bet izskatījās, ka viņus pašreiz interesē kaut kas cits. Es viņus pilnīgi saprotu. Viņiem ir jāuzņemas atbildība par mani un, ja es tā turpināšu uzvesties, mani var izslēgt no skolas un tad būs problēmas. Ātri izpildīju dažus mājas darbus un gāju uz mūzikas skolu spēlēt bungas. Pēc mūzikas skolas gāju uz treniņiem. Šodien gribēju kārtīgi izlādēties, tāpēc šodien prasīju trenerim, lai šodien ņemam kikboksu. Treniņa laikā kārtīgi izlādējos un pēc treniņa izlēmu nepārģērbties. Pa ceļam uz mājām iegāju veikalā nopirkt augļus, pienu un sulu. Biju pie mājām, kad redzēju, ka treptelpā ieiet Dilans. Ideāli! Varēšu braukt augšā kopā ar viņu. Iegāju treptelpā un iekāpu liftā. Dilans sākumā nepamanīja, ka tā esmu es, tāpēc nepievērsa uzmanību, bet kad piespiedu sava stāva pogu, Dilans pacēla galvu uz augšu un es ieraudzīju viņa skaisto, sarkanīgi zilo vaigu.
- Aplūko kārtīgi savu darbiņu. - viņš teica un uzmeta man nicinošu skatienu.
- Man nav vajadzīga tava atļauja, lai to darītu. - teicu un nostājos viņam blakus.
- Varbūt vēl nofotografēsi, uztaisīsi bildi un ieliksi rāmītī, lai atceries, kādu mākslas darbu uztaisīji? - Dilans jautāja, kad jau atkal skatījos uz viņa vaigu.
- Nevajag. Tā pat atcerēšos. Bet tā pat tu pats esi vainīgs pie tā. - teicu un izņēmu no sporta somas telefonu.
- Āaa.. nu ja. es jau biju tas, kurš lika manai galvai gandrīz eksplodēt. - viņš teica un paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.
- Kā es to varēju izdarīt? Es labi, ja pareģoju, kas notiks, kur nu vēl ietekmēt cilvēka veselību! Vienalga ko tu domā, tā nebiju es. Bet ko mēs darām ar to projektu bioloģijā? Par ko mēs viņu taisām? - jautāju un mēs tieši apstājāmies Dilana stāvā.
- Varbūt taisām par tādiem mutantiem kā tu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.
- Pievaldi muti, ja negribi lai arī otrs vaigs ir zils! - teicu un uzspiedu pogu, lai aiztaisītu lifta durvis. Uzbraucu augšā, paēdu, izpildīju atlikušos mājas darbus, nomazgājos un gāju gulēt.