Atšķirīgais | ✔️

007X ✡

- Lieta tāda kad viņi ir kopā desmit nevis deviņi , - Sacīja Daniils .
- Ko ? - Mazliet apmulsusi , iesmējos .
- Nu tā ir , - Nopietni sacīja Daniils .
- Bet kā ? Es cik sapratu ir astoņi , bet ar mani deviņi , nevis desmit .. - Pilnībā apmulsusi teicu .
- Tā jau domāju , - Klusām nomurminājis , sacīja .
- Labi , pieņemsim kad ir desmit , bet kas ir desmitais ? - Mazliet atgūvusies no šoka , jautāju .
- Es , - Iesmejoties atbildēja Daniils .
- Tu ?! - Puss kliegus , puss smejus , jautāju .
- Nu ja , kas tad cits ? Velns vai ? - Atkal jau iesmejoties sacīja Daniils , - Bet ja nopietni , jā , desmitais esmu es . -
- Wow, kaut kā negaidīt , - Apsēžoties gultā sacīju .
- Saprotu , - Apsēžoties man blakām , sacīja zēns .
- Nē , tu nesaproti gan Daniil . Es visus šos gadus savus spēksus taupīju priekš viņiem , un viņu apmācīšanas , bet tad atkal uzradās Selīna un centās viņus nogalināt . Bet savukārt es tā vietā lai ļautu viņai to darīt nogalīnāju sevi un atstāju viņus vienus . Bet zini ko ? Es to nemaz nenožēloju , esmu pat priecīga kad viņi paši ar saviem spēkiem ir tik augstu tikuši un ir gatavi cīņai . Bet tas ko tu man pateici ir kas šokējoš . Es nemaz nebīju nekad iedomājusies kad man var būt vecāks brālis , pluss vēl viens izraudzītais .. - Saķērusi galvu rokās , stāstīju brālim .
Daniils ar skumjām acīm palūkojās uz manis , un apskāva mani . Apskāviens bija tiešu laikā. Nekad agrāk nebīju tā jutusies . Varbūt tas ir viens no iemesliem kāpēc es esmu kļūvusi tik cieta ? Bet šaubos , iespējam tas ir tāpēc kad man ir tik daudz darba , un uz maniem pleciem guldās tik daudz dīvību un spēka ? Es tiešām neko vairs nesaprotu . Tik daudz jautājumu man rosās pa prātu , bet uz nevienu no tiem es nespēju atrast kaut cik jēdzīgu atbildi .
- Labi , es laikam došos , - pieceļoties kājās , sacīja Daniils .
- Uz kurieni ? - Palūkodamies uz viņa jautāju .
- Man iedeva kāda dzīvokļa atslēgas , cik nopratu tās laikam būs manas jaunās mājas , - iesmejoties atbildēja Daniils .
- Nu labi , tad jau līdz kādai dienai , - Arī iesmejoties sacīju .
- Kā lai to saprot , vai tad mēs rīt netiksimies ? - Mazliet apmulsis jautāja zēns .
- Nu kā , rīt es atgriežos uz zemes , - Nopietni sacīju .
- Opā , tas nu gan ir ļoti dīvaini , - Lēnām , bet skaidri sacīja Daniils .
- Kāpēc dīvaini ? - Apmulsusi jautāju .
- Aizmirsti to , - Sacīna Daniils , - Ak jā , arlabunakti māšel , - Noteica Daniils , un pameta istabu .
- Arlabunakti tev ar brāl , - Klusām pie sevis noteicu , lai gan zināju kad to neviens izņemot mani nedzird .