Atšķirīgais | ✔️

008X ✡

Es parskatīju visas savas mantas , un ielikos gultā. Tik dīvaina sajūta sevī . Es rīt atgriežos atpakaļ , atpakaļ uz zemes .
Es aizniedzot līdz nakstlampiņai un izslēdzu to . Kad aizvēru ciet acis es sāku gremdēties atmiņas . Bet diez kā tas būtu bijis ja es nemaz nebūtu satikusi ar viņu tajā dienā . Es iespējam būtu jau sen mirsusi kā cilvēks , nevis kā ragana . Man gan jau būtu bijusi ģimene , vīrs un bērni . Es būtu nomirsus no vecuma ar sirmiem matiem un mazbērnu pulciņa , nevis jauna un ragana . Bet no otras puses es esmu tik daudz darījusi pasaules labā . Piemēram , 1921 gadā , Holivudā , es izglābu daudz , patiešām daudz ļaudis no lielā sprādziena . Uh , tik daudz atmiņu un piedzīvojumu es esmu iegūvusi . Uz pirksiem to nespēju saskatīt . Tik daudz dzīvības es esmu glābusi , kad pat visas nespēju saskatīt . Tik daudz laba esmu darījusi kad manu seju spēj rotāt smaids . Varbūt tiešām šisi ir mans liktens ? Būt Dievietei un glāpt pasauli no posta ? Glāpt ļaudis un mūsējos ? Varbūt tā ir atbilde uz visiem šiem jautājumiem . Bet viss vēl nav galā , vēl tik viss sāksies . Drīz , pavisam drīz būs kauja , izčirošā cīņa . No tās es baidos viss vairāk . Kas notiks ja mēs zaudēsim ? Es būš pie tā visa vainīga . Manis dēļ mirs tik daudz nevainīgu dzīvību . Bet nē , es nevaru domāt tādas domas . Mēs uzvarēsim , un kā vēl . Tikai man ir jāizdomā gana labs , un izturīgs plāns kā un kur notiks šī cīņa .
Es vairākas stundas jau gulēju gultā ar acīm vaļā un nespēju aizmigt . Sasodīt , kas notiek ar mani . Es piecēlos sēdus gultā , un devos ārā no istabas un pēc tam no pils . Bij vieta uz kurieni es droši varēju doties , jo zināju kad tur nebūs neviens . Tas bija pamestais ceļš .
Visu ceļu uz turieni es gāju lēnām un ar nokārtu galvu . Tik daudz kas ar mani ir noticis pa šiem gadiem . Tik daudz emocījām esmu gājusi cauri , kad pašlaik ir sajūtak kad es nejūtu neko , pilnīgi neko . Tā kā kāds būtu no manis izlvilcis visas emocījas .
Kad biju nonākusi tajā vietā , es palūkojos uz debesīm . Tās bija pilnas ar zvaigznēm , miljardiem zvaigžņu . Es apgūlos uz asvalta ar seju pret debesīm , un lūkojos tajās . Dažas no tam pa brīdīm iemirdzējās , dažas vienkārši stāvējā un spīdēja . Katrai no tām bija savs stāsts kā ir radusies , gluži kà mums . Cits radās no sprādziena , cita ir kosmiskās daļiņas , vai ar kāda maza planēta par kuru mums nav ne jausmas . Tik daudz zvaigžņu , gluži kā manu atmiņu.