Noslēpumanā Mīla

2. nodaļa

Mēs ar Robertu izgājām no kabineta un es viņam jautāju:
S:"Es sapratīšu, ja negribi ar mani draudzēties.
Viņš atbildēja...
R:"Jā, es nevēlos ar tevi draudzēties. Lūdzu ar mani vairs nerunā, es nevēlos tevi redzēst. Atā."
S:"Nu labi, atā..."
Es biju tik sarūgtināta, es gandrīz apraudājos. Nevaru noticēt, ka viņš to pateica. Es cerēju man būs kāds draugs, bet tas tikai paliks manos sapņos...
<Roberta acīs>
Es nevēlējos ar viņu draudzēties, jo savādāk viņa uzzinās manu noslēpumu un es to nevēlos. Viņa izskatījās tik jauka un skaista, bet man tas bija jādara, bet ir viena lieta, viņa ir mana istabas biedrene. Tas būs grūti, bet es to varu...
<Sabīnes acīs>
Es attaisīju savas istabas durvis un ieraudzīju Robertu sēžam mūsu istabiņā. Es nezināju ko teikt, ko darīt, tāpēc es apsēdos gultā un klusēju. Viņš atnāca un apsēdās man blakus. Nesapratu kāpēc, bet es neiebildu.
R:"Piedod"
S:"Par ko?"
R:"Par to kā es pret tevi izturējos."
S:"Bet kāpēc, tu tā darīji?"
R:"Es nevēlējos tevi sāpināt!"
S:"Kā tu mani vari sāpināt, tu pat nepazīsti mani?"
R:"Zinu, ka nepazīstu, bet es tev nedrīkstu teikt, kāpēc tā darīju."
S:"Kāpēc?"
R:"Tas ir liels noslēpums, ko slēpju no visiem."
S:"Bet, ja es to uzzinu kaut kādā veidā?"
R:"Tad tam bija lemts notikt."
Es vairs nezināju ko teikt, tāpēc es aizgāju uz vannasistabu nomazgāties.
<Roberta acīs>

Viņa ir tik skaista, es nevaru beigt par viņu domāt. Un tad pēkšņi manas istabas durvis atveras. Tā bija Sabīne, viņa sastinga tā, kā būtu aizmirsusi, ka es esmu viņas istabas biedrs. Viņa apsēdās gultā un nerunāja. Es izlemu pie viņas pieiet un atvainoties, jo man tas likās pareizi. Mēs parunājām un pēc tam viņa iegāja dūša. Es gribu viņai visu izstāstīt, bet es nezinu kā viņa reaģēs. Es aiztaisīju acis un aizmigu, bet drīzi pamodos, jo viņa iznāca no dušas tikai aptinusies dvielī...

Turpinājums sekos...