<SABĪNES ACĪM>
Es nespēju noticēt, viņš ir vampīrs. Es no šoka izmetu telefonu no rokām un nepaguvu to noķert. Tas nokrita zemē un pamodināja Robertu:
R:"Ko tu dari ar manu telefonu?"
Es uztraukumā nezināju ko teikt, tāpēc es klusēju...
R:"Es vēlreiz jutāju tev, ko tu darīji ar manu telefonu?!"
S:"Tu gulēji...Es nolēmu tevi apsegt un redzēju, ka tev blakus stāvēja telefons un..."
R:"Ko un? Ko tu ar to darīji?"
S:"Neko, nopietni, es gribēju tikai to nolikt uz tava naktsgaldiņa, es neesmu nekāda okšķere, kas ložņā pa citu mantām..."
R:" Tu neko nelasīji?"
S:"Nē!"
R:" Piedod, es negribēju uz tevi tā dusmoties."
S:" Nu es saprotu, es ar ganjau būtu to pašu darījusi, ja būtu tavā vietā." Es viņam apsēdos blakus un uzsmaidīju. Viņa acis bija tik apburošas.
<ROBERTA ACĪS>
Viņa ir tik skaista. Es nevaru atturēties, gribēju viņu noskūpstīt. Es liecos, bet tad..... viņa pagāja malā....
S:"Es domāju, ka mums vajag iet gulēt, jo rīt agri jāceļās.
R:"Labi, arlabunakti!"
S:"Arlabunakti!..."
<SABĪNES ACĪS>
Es tam nespēju noticēt, mans istabas biedrs ir vampīrs. Tas visu izskaidro, ka viņš mistiski te uzradas, viņa apburošais smaids, viņa matu sakārtojums...Tās bija zīmes! Bet pats dīvainākais ir tas, ka viņš gribēja mani noskūpstīt, bet es kā muļķe viņam neļāvu, kaut arī gribēju. Es nevaru viņam vēl uzticēties. Varbūt viņš grib man izsūkt asinis?!...
Turpinājums sekos...
YOU ARE READING
Noslēpumanā Mīla
VampireŠis stāsts ir par meiteni, kas skolā tiek apcelta un šis jaunais puisis, kas pārcēlies uz Rīgu iet viņas skolā. Un ...
