Noslēpumanā Mīla

8. nodaļa

<SABĪNES ACĪS>

Kad izgāju no vannas istabas, Roberta te vairs nebija. Es nespēju noticēt, ka viņam es patīku, es taču esmu tik tizla. Bet pats sliktākais ir tas, ka es viņu atšuvu, es to negribēju darīt. Nekad neesmu bijusi ar nevienu kopā, nezinu ko man teikt, ko darīt, kā uzvesties. Tas priekš manis ir kaut kas jauns, kaut arī man jau ir 18. Es salauzu viņa sirdi. Ceru, ka tā nav manas dzīves vislielākā kļūda.

<ROBERTA ACĪS>

Pēc stundām atnāku uz istabiņu un redzu Sabīni raudam savā gultā. Kaut arī viņa sagrāva manus sapņus, es nespēju noskatīties uz to. Piegāju pie viņas. Viņa paskatījās uz mani ar asarainām acīm un ātri apķēra mani. Es apķēru viņu un centos nomierināt.

R:"Kušhh, skaistulīt, beidz raudāt. Viss būs labi. Labāk izstāsti man, kas ir noticis."
Sabīne raudoša atbild:"Robert, tu tāpat man nevari palīdzēt, nav jēgas, izraudāšos un būs labi."
R:"Tas, ka tu mani atšūvi, nenozīmē, ka man tu nerūpi. Man ir svarīgi, ka tu man izstāsti. Es centīšos palīdzēt."
S:"Tiešām?"
Es noslauku asaras, kas tecēja pār viņas maigo vaigu un teicu:"Jā, skaistulīt! Davai stāsti."
S:"Man nekad nav bijis ne draugs, ne puisis. Es nezinu kā uzvesties, kā runāt, ko teikt. Es vienmēr esmu to gribējusi uzzināt, bet katrā skolā ir vienādi! Neviens mani negrib. Un tu biji vienīgais, kam es patīku, bet es tevi atšuvu, jo baidījos, ka būšu slikta draudzene un...."
R:"Labi, kušhhh, es tev iemācīšu, viss būs labi, katram pienāk pirmā reize, nevajag satraukties."
S:"Tiešām?"
R:"Jā, skaistulīt!♥️Tā...es tev jautāšu pēdējo reizi, vai vēlies būt ar mani kopā?"
S:"Ammm...jā." viņa uzreiz mani apķēra. Varēja redzēt, ka viņa ir laimīga tāpat kā es.

<SABĪNES ACĪS>

AKD!!!!!!! Man ir pirmais puisis. Ceru, kz nesāpināšu viņu.

....TURPINĀJUMS SEKOS....