"Ēd! Tev spēks ir vajadzīgs" Artūrs teica un skatījās uz mani. Es paņēmu karoti un iesmēlu tajā zupu. Es pieliku to pie lūpām un nogaršoju. "Mmmmm... Tik gardu zupu ilgi nēesmu ēdusi" es aplaizīju lūpas un iesmēlu vēl vienu karotīti.
"Kāpēc? Vai tavi vecāki negatavo tev ēst?" Viņš noprasīja un skatījās man acīs.
Nu man nācās izstāstīt savu dzīvesstāstu. Es stāstīju līdz tai vietai kur es raudādama skrēju pa mežu un tad es neko neatcerējos. Es klusēdama sēdēju un mēģināju atcerēties kas ar mani bija pēc tam noticis.
Es klusēdama sēdēju un skatījos vienā punktā. "Vai gribi zināt kā es tevi atradu?" Viņš jautāja.
"Labprāt! Jo pati gandrīz neko neatceros." Es teicu un paskatījos uz viņu.
"Labi! Tu biji nekurienē. Es gāju no rīta lasīt meža labumus un ieraudzīju vilkus. Šajā meža pusē nekad nebiju viņus redzējis. Es klusi pagriezos un taisījos jau bēgt ,bet tad sajutu kādu acu pāri urbjamies man mugurā. Es apstājos ,pagriezos un ieskatījos tieši acīs kādam vilkam. Tā bija jocīga sajūta. It kā tas redzētu cauri manai dvēselei" Tad uz kādu brīdi viņš novērsās un pēc tam atkal sāka stāstīt. "Es apjuku un gribēju bēgt prom no tā vilka bet tas aizskrēja pirmais. Un tad es tevi ieraudzīju
Turpat kur vilks bija stāvejis gulēji tu..."
YOU ARE READING
Meitene Kas Skrien Ar Vilkiem.
AdventureMeitenes sarežģītā dzīve un viņas bēdās līdzjūtīgā draudzība ar vilkiem, zirgiem... un citiem stāsta varoņiem ! ;)
