Meitene Kas Skrien Ar Vilkiem.

10.nodaļa

Tā nu pagāja apmēram nedēļa līdz Artūrs man ļāva iziet no mājas. Kustoties ceļi vēlprojām ik pa reizei iesāpējās, taču tagad sāpes varēju mierīgi paciest.
Es gribēju ātrāk tikt no šejienes prom. Ne dēļ sevis, dēļ Kostas un sava Haskija. Es katru dienu arvien vairāk uztraucos par viņiem. Es vienmēr iedomājos ļaunāko kas ar viņiem varēja būt noticis. Vienīgā doma kas mani mierināja bija, ka es drīz tikšu prom no Artūra un varēšu atgriezties pie ierastās dzīves.

Ik pa laikam es izlavījos no Artūra "ieslodzījuma" un apskatīju apkārtni. Šajā meža daļā vēl nekad nebiju bijusi. Šī meža daļa šķita klusa un mierīga. Viss bija sūnām apaudzis un zaļš. Dažādas sūnu un augu sugas zaļās nokrāsas meža izskatu padarīja par kādu šausmīgi pārcenotu "modernās mākslas" gleznu. Taču, ja ieskatījos dziļāk redzēju, ka katrā meža centimetrā notiek nepārtraukta darbība.
Nekādu ceļu no Artūra mājiņas līdz ārpasaulei nebija. Katru reizi kad viņš ar velisopēdu devās uz pilsētu pēc ēdiena vai kā cita, aiz viņa nepalika nekādu pēdu. Bija tāda sajūta, ka mežš piesedz viņu un nevēlas, lai es dodos prom. Tādejādi nespēju viņu izsekot un doties mājās.
Artūrs pret mani izturējās diezgan labi. Nesa ēst, dzert, apsēja ceļus un roku. Rokai jau klājās daudz labāk. Tā vēlprojām bija ģipsī, bet tā nemaz nesāpēja. Salauzto plaukstas locītavu šausmīgi gribējās palocīt, taču to nevarēja, jo tā bija stingri ieslēgta ģipsī.

*.*.*.*.*
Autores vēstule:
Hey! Piedodiet, ka ņēmu tik lielu pauzi no rakstīšanas. To centīšos atmaksāt ar 2-3 daļām dienā. Bet es ļoti novērtētu Jūsu palīdzību saistībā ar Haskija vārdu. Gribētos, lai stāstā būtu arī kāda daļiņa no lasītāja. Nav obligāti, bet es ļoti novērtēšu, ja komentāros ierakstīsiet idejas vārdam. Paldies!
Autore :)