"Vai tad es tev neteicu lai tu nekur neej?" Viņs paskatījās uz mani ar stingrām acīm un viss ko es varēju darīt bija uzlikt nožēlojamu smaidu uz sejas.
"Nu es...." es iesāku bet Artūrs mani pārtrauca.
"Savu dumjo attaisnojumu varēsi stāstīt pēc tam" viņš teica un velprojām turot mani ar vienu roku apķēra mani ap vidukli , pacēla un aiznesa uz gultu. Viņš mani apsēdināja uz gultas malas un pateica lai es velku bikses nost. Es apjukusi skatījos uz viņu.
"Labi, labi es iziešu ārā!" Viņš teica un paplātija rokas.
"Bet ,ja tu mēģināsi atkal bēgt tas labi nebeigsies" Viņš stingri noteica, nolika paplāti uz galda un izgāja no izstabas.
Es aši sāku vilkt nost bikses. Kad tās bija novilktas es tās no dusmām aizmetu pāri izstabai. "Es biju TIK tuvu, TIK tuvu izbēgšanai" es domās uz sevi dusmojos. Tad ienāca Artūrs. Viņam rokā bija balta metāla bļoda un lupatiņa. Viņš uzmanīgi nāca pie manis. Tad viņš ieraudzīja manas zemē esošās bikses. Viņš tās vienkārši pacēla un nolika uz krēsla itkā nekas nebūtu noticis. Tad viņš pienāca pie manis un sāka tīrīt manus ceļus. Es saviebos ,jo man šausmīgi sāpēja. Viņš uz mani paskatījās ar kucēna acīm
"Piedod!" Viņs klusi teica.
"Nekas! Es pati nevarētu labāk." Es klusi teicu un neveikli pasmaidīju.
Pēc kāda laika un simtiem saviebšanās viņš bija pabeidzis tīrīt manus ceļus. Viņs tos apzieda ar kādu smēri un aptina ar marli. Tad viņs izgāja un gandrīz pēc tam atnāca ar bļodiņu zupas. "Ēd! Tev spēks ir vajadzīgs." Artūrs teica un skatījās uz mani.
ESTÁS LEYENDO
Meitene Kas Skrien Ar Vilkiem.
AventuraMeitenes sarežģītā dzīve un viņas bēdās līdzjūtīgā draudzība ar vilkiem, zirgiem... un citiem stāsta varoņiem ! ;)
