Tu esi pārāk laba, lai kaut kur ietu skatiens. Es apjukusi skatījos uz ceļiem. "Paklau, man tiešām tagad jādodas!" Es teicu un sāku celties, taču mani aptītie ceļi nelāgi iesāpējās un es atkritu atpakaļ gultā. Artūrs uz mani paskatījās tā, it kā es būtu kāds bezsmadzeņu gliemis. "Ja tu tā visu laiku celsies, man nāksies tevi piesiet pie gultas." Es paskatījos uz viņu. Neizskatījās, ka viņš joko. Es atkritu gultā un kādu brīdi skatījos griestos. "Cik ilgi man šeit būs jāpaliek?" Jautāju. "Atkarībā cik reizes tu celsies un mocīsi savus ceļus, neklausīsi ko saku un neļausi man pārsiet ceļus un roku." Viņš teica tik mierīgā balsī, ka man likās, ka vinš bija šo jau teicis milijoniem reižu. "Atpūties! Pēc pāris stundām nākšu tevi vēlreiz apraudzīt." Viņš teica un izgāja pa durvīm. Es atkal atkritu gultā. Skatījos griestos un domāju kā es varēju iekulties šādā ķezā. Par mājām es neuztraucos, jo zināju, ka ne tētis, ne vecmāmiņa neuztrauksies kur esmu palikusi. Kāpēc man vispār jādodas prom?
*** Pēc pāris garlaicības nomocītām dienām, Artūrs man ļāva staigāt pa istabu. Kad vēl to nevarēju darīt jautāju Artūram dažādus jautājumus. Uzzināju, ka viņš te pārsvarā dzīvo viens un, ka viņa vienīgais kompanjons ir kaķis, Fricis, kurš šeit bijs pieklīdis jau no kaķēna dienām.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Fricis dažreiz man sastādīja kompāniju. Ielekdams pa logu viņš naski apsēsdamies uz galdiņa un knapi puķu vāzi neapgāzdams sildījās saulītē.
