Bīstamā spēle ❌ | J.JK. | ✅

[1] : Dzīves jēga

♠

Vispirms tu mēģini saprast,kas notiek.
Visi pēdējie mēneši ir gluži,kā miglā tīti.
Tava galva griežas un griežas.
Visi notikumi atgriežas tavā prātā,kā vilciens atbraucis ar pasažieriem,tāpēc tu mēģini apjēgt,kāpēc vēl esi dzīva.

Tava ģimene nav pilnīgi normāla,kā gribētos.
Tava mamma cītīgi strādā un pelna iztiku,lai normāli varat dzīvot.
Tu viņu mīli un darītu visu,lai viņa būtu drošībā,taču vienīgā problēma,ir tavs tēvs,kurš visu laiku dzer.

Katru dienu viņš pārnāk mājās,galīgi piedzēries un sāk strīdēties ar mammu.
Viņai iet ļoti grūti,zinot,ka viņa strādā no rīta līdz vakaram,kamēr tavs tēvs,nodzēries staigā pa ielām,lai pēctam mājās varētu atkal dzert.

Tā tas ir gandrīz katru dienu.
Vismaz tevi viņš tā neiztiek,jo viņš nekad tev nenodarītu pāri,bet...
Ir grūti,zinot,ka viņš tomēr var nodarīt pāri tavai mammai.

Tava sirds sāp,to zinot.
Tev gribas viņu pasargāt,bet tu viena pati to nespēj.
Tavs brālis arī ir prom,tāpēc viņš nezina,kas vispār notiek.

Vienu brīdi,tu pat taisījies uztaisīt pašnāvību,jo negribēji tādā ģimenē dzīvot.
Arvien biežāk,viņš nāk mājās un kliedz uz tavu mammu,lai viņa pagatavo viņam ēst vai izdara,ko citu,viņa labā.

Ir diezgan pagrūti,jo divus mēnešus nogulēji slimnīcā,pat izlaižot skolu.
Jā..
Tu centies mācīties,cik spēj,bet vai tas ir iespējams,ja apzinies,ka mājās ir tēvs,kurš var jebkurā brīdī aiziet tik tālu,kamēr būs jau par vēlu?

Tev ir bail,bet centies to gandrīz neizrādīt.
Tiklīdz viņš sapratīs,ka arī tev kaut kas nomāc,tavs tēvs griezīsies pie tevis un labāk viņu nesadusmot,kad viņš ir dzēris.
Tas var slikti beigties.

Kāda vispār jēga mācīties un dzīvot,ja tāda ir tava dzīve?
Tev ir doma aizbēgt no mājām,bet ja zini,ka vajadzēs naktsmājas un naudu,lai nopirktu,ko ēdamu,tu atmet šo domu,katru dienu.
Tas ir bezjēdzīgi un tu to zini.

Tāpat,kā šodien,taču varbūt,ka tomēr nē...

♠

Skolai beidzoties,tev nav labs garstāvoklis.
Savākusi visas savas mantas,tu ar savu labāko draudzeni Luīzi,pamet pēdējo klasi,izejot skolas gaitenī.
Dodoties uz skapīšiem,viņa tevi bažīgi nopētīja.

"Hey,tev viss labi?" uzlikusi roku uz tava pleca,tu uzlūko viņu.

"Jā,man viss labi," vāji pasmaidījusi,tu atvēri savu skapīti un ieliki tur iekšā nevajadzīgās klades,kuras nebūs nepieciešamas.

Viņa jau zināja,kas par lietu,bet neko neprasīja,zinādama,ka negribi par to runāt.
Tā ir diezgan grūta tēma,priekš tevis.

Sakārtojusi somu,tu ar Luīzi,beidzot pameti skolu,kad jau bija četri vakarā.

Ir septembris,tāpēc vakari paliek mazliet aukstāki.
Tu arī katru dienu ej mājās viena pati,ar kājām.

Rajons,kurā dzīvo,nemaz nav drošs,salīdzinot,kur tava draudzene dzīvo.
Viņa dzīvo daudz labāku dzīvi.
Luīze vispār ir tava vienīgā draudzene,kopš bērnības dienām.

Viņa vienmēr tev ir līdzās,kad tev to vajag.
Pārējie no skolas tevi ignorē,viena iemesla pēc.
Pēc tā,kas notika ar tevi pirms diviem mēnešiem,vēl aizvien to neviens nevar aizmirst un pat arī tu,lai gan to centies.

Visa skola jau to zina,dēļ ziņām,kas uzgāja gan internetā,gan pilsētas dzeltenajā presē.
Tā dēļ,visi no tevis izvairās,lai gan patiesībā esi sirsnīga,jautra un diezgan forša meitene.
Vismaz tā Luīze saka un tu viņai par to tici.