Bīstamā spēle ❌ | J.JK. | ✅

[2] : Miers

♠

Kādu laiku jau klaiņojusi,pa ielām,tu vēl aizvien nezināji,kur esi un jau domāji,ka tiešām neatradīsi ceļu uz mājām,lai gan negribēji tur atgriesties.

Vairs jau nebija jēgas bēgt,ja tev pašai nav,kur palikt.
Tu taču netaisies uzticēties kaut kādam svešiniekam,kurš piedāvā iet viņam kaut kur līdz un runā par kaut kādām dīvainām spēlēm un tādām lietām.

Tu mēģināji to ignorēt,jo tie vīrieši jau sen ir prom un ir maza iespēja,ka viņi izdomās tevi uzmeklēt.

Ja vien...tā tas tiešām nebūtu...

♠

Tikusi kaut kādā ielā,kur pat gaismas bija vājākas un nevarēja neko redzēt,tu mēģināji saprast,kur esi.
Izvilkusi telefonu no kabatas,tu paskaties,ka pulkstenis rāda - 20:41.
Ir jau laiks,kad būtu jābūt mājās,jo ap šo laiku var viskautkas notikt.

Tu ieslēdzi internetu un pārbaudīji GPS,lai zinātu,pa kādu ceļu iet.
Bija tikai tava telefona ekrāna gaisma un visapkārt bija pārāk kluss un tumšs.
Palika jau atkal neomullīgi.

Parasti,tu kristu panikā,jo atrodies nezināmā vietā,jau vēlā vakarā,kur iespējams,tevi kāds novēro,bet tas tagad nemaz nepalīdzētu,lai atrastu ceļu uz mājām.
Lai gan skatījies GPS,tu pat tur neko nesaprati.

Labi,zināji,ka esi riktīgi apmaldījusies.
Pārbaudījusi,ka jāiet uz priekšu,tu devies tajā virzienā,kur GPS norādīja,ka jāiet.

Brīdi gājusi,tu izdzirdēji kādas vīriešu balsis,parādāmies no kāda stūra.
Mēģinājusi bēgt,viņi tevi ieraudzīja,jo pat telefona gaisma tevi nodeva.

/Sasodīts/ ,tu pie sevis nodomāji.

"Hey,meitenīt!!" viņi jau bija tuvāk un tev nebija,kur sprukt,jo tu saprati,ka esi iegājusi kādā tumšā alejā un viņi bija tev jau priekšā.

Tu nevarēji īsti saredzēt viņu sejas,jo bija pārāk tumšs.
Gaisma,kas nāca no tava telefona,bija uz tavas jakas un tu nemaz neuzdrošinājies,to izslēgt,jo zināji,ka,ja to darīsi,jūs paliksiet vēl lielākā tumsā.

"Kur tu bēdz? Mēs taču tev nedarīsim pāri," viens teica un uzreiz abi iesmējās.

"Nuja,klausi mūs," ierunājās arī otrs un tu pazini viņa balsi.

Tie bija tie paši vīrieši,kuri piekāva to puisi.

/ak nē.../

Viņi izņēma lukturīti no jakas un pēkšņi uzspīdināja tev virsū.
Uz brīdi iestājās klusums,līdz tu sāki jau satraukties.

"Paskat tik..." viens itkā,ko atklājis,iesmējās,"tā ir tā meitene,kas šodien izjauca mūsu plānus."

"Vēl labāk nevarēja būt," otrs pasmīnēja.

"Tagad tu nožēlosi,ka iejaucies mūsu darīšanās," viņi nāca arvien tuvāk,bet tu tikai bailīgi atkāpies.

"Kas ir ko? Esi nobijusies? Tevi atstāja draudziņš vienu pašu?" abi ņirgājās par tevi.

Tu samulsi un nezināji,kā rīkoties.

Viņi tikai turpināja smieties un nāca manā virzienā.
Atsitusies jau pret sienu un sapratusi,ka esi sprukās,un vairs nav,kur iet,tu zināji,ka tev ir beigas.