Feelings

Negaidīts viesis

"Nē, Es to nevaru pieņemt, Maikl," - ar nopūtu sacīju draugam, cenšoties to nepievilt. Viņa seja savilkās skumju grimasēs. Viņš uz mani skatījās tik lūdzoši. Es pat sāku apsvērt iespēju pieņemt šo trakoti grezno, un noteikti arī dārgo rotu komplektu, kurā ietilpa kaklarota un auskari.

"Labi, tikai ar vienu noteikumu," - pasmīnēju, noskatoties uz puiša jautājošo sejas izteiksmi.

"Tu man ļausi beidzot uz Tavu dzimšanas dienu kaut ko uzdāvināt," - sacīju, mazliet paceldama balsi, tēlodama nedaudz dusmīgu, lūkojos puiša dzidri zilajās acīs, kurš mani bija visu šo laiku vērojis ar savu dziļo un neapmierināto skatienu.

"Nu labi," - puisis neapmierināti sacīja un nopūtās. Uz mani parādījās viltīgs smīns un uzreiz , lieki nedomājot, burtiski ielecu puiša skavās. Biju priecīga, ka varēšu beidzot viņam kaut ko uzdāvināt, jo visas iepriekšējās dāvanas, viņš bija atraidījis, jo viņam neko no manis nevajag, viņam pietiek ar to, ka esmu ar viņu. Nepārprotiet, just best friends.

Pēc nepilnām piecām minūtēm, atskanēja kārtējais durvju zvans. Nekavējoties, steidzos atvērt durvis ar smaidu sejā, jo šo dienu biju gaidījusi jau septiņpadsmit gadus. Atverot durvis, mans smaids momentāli pagaisa.

Tas bija viņš. Ītans. Viņu Es šeit vismazāk gaidīju. Es viņu vispār negaidīju. Kāpēc gan, lai skolas populārākais puisis, atnāktu uz manu dzimšanas dienu, turklāt neielūgts?

"Sveika, Medisone," - viņš manī lūkojās ar viltīgu smīnu, zinot, ka neciešu viņu un viņa izturēšanos.

Bet nenoliegšu, viņš ir ārkārtīgi seksīgs. Par ko Tu domā, Med? Ko Tu gaidi? Patriec to idiotu.

"Vai neaicināsi iekšā?" - iekodies apakšlūpā, ar izbrīnu uzdrošinājās vēl kaut ko jautāt.

"Es kaut kā neatceros, ka būtu Tevi ielūgusi uz manu dzimšanas dienas ballīti, man laikam ir slikta atmiņa," - centos pārkliegt mūziku, bet viņš, vienkārši paiet man garām, un ticis iekšā atstutējies pret sienu, iedomīgi glūn uz mani, un tajā pašā laikā, neizteikti. Kaut Es varētu tagad nolasīt viņa domas, Es viņu šobrīd neizprotu.

"Kā Tu uzdrošinies? Tūlīt pat tinies prom no manas mājas, kretīn," - uzbļāvu viņam un sakrustoju rokas pār krūtīm. Viņš tikai nosmējās, un satvēra stingri manu elkoni, vilkdams mani uz otro stāvu, ievelkot mani kādā no istabām. Nesapratu, kurā atrodamies, bija pārāk tumšs un nespēju normāli domāt, viņš bija pārāk tuvu, pārak... Viņa karstā elpo sitās man sejā, nebrīnīšos, ja viņš dzird manus sirdspukstus.

"Ko tas nozīmē?" - izmocījusi šo jautājumu, caur zobiem, gandrīz vai zaudējusi valodu, viņš pienāca vēl tuvāk, Es pat brīnos, ka tas bija iespējams. Viņš satvēra manu roku. Un nu Es ieslīgu transā. Viņa roka bija tik silta un maiga. Es centos saskatīt viņa seju, šeit bija sasodīti tumšs, Es jūtu, ka vaigi paliek karsti, un tad viņš ierunājās.

"Medisone," - man sāk palikt bail.