Feelings

Bailes

Lieki nedomājot par šo situāciju, paķēru telefonu no viesistabas plauktiņa, un spiedu ciparu pa ciparam Maikla nummuru. Viņš ir viens no vienīgajiem, kurš var izvilkt mani no šīs situācijas. Kad biju uzspiedusi zaļo zvanīšanas pogu, dzirdēju lēnus soļus tuvojamies stāvam kurā atrodos. Uzreiz skaidrs, ka tas bija Ītans. Viņš laikam nekad mani neliks mierā.

Noskanēja pīkstiens, pa pīkstienam. Bet Maikls vēl joprojām necēla. Ieraudzīju melnu, nesaredzamu stāvu man pretim. Gaisma bija izslēgta. Nevarēju saskatīt tā nelieša seju. Bet tad viņš ieslēdza gaismu. Jūs neticēsiet. Tas bija Maikls. Es biju izbrīnīta.

"Maikl?" - patīkami izbrīnīta sacīju.

"Kurš tad vēl, ja ne Es? Vai kas noticis, Med?" - viņš jautāja, ieraugot manu pārsteigto seju. Pamanīju, ka viņš arī ir tik pat pārsteigts kā Es.

*Tālāk Es nezinu, ko rakstīt. :D Ītans aiziet, Maikls aiziet, Medisone aiziet gulēt :D*

Pamodos ar spēcīgām galvassāpēm. Un vēl vidusskola. Par ko man tāds sods? Es negribu iet uz skolu. Nevēlos satikt ne Ītanu, ne Maiklu. Ītanu, jo viņš ar savu neciešamo uzvedību man atkal uzbāzīsies. Maiklu, jo viņa jautājumiem nebūs gala. Cik labi, ka viņš ar Ītanu nesatikās. Es vienkāršu aizsūtīju Maiklu mājās, un tāpat ar Ītanu, tikai pāris minūtes vēlāk.

Es ielūkojos spogulī. Man izskats, vārda viestiešākajā nozīmē, bija drausmīgs. Sakopos, un devos uz skolu. Es ienīstu skolu, mans glābiņš, lai man būtu, ko darīt skolā, ir Maikls un Melisa. Mani labākie draugi. Dažreiz pat liekas, ka starp viņiem kaut kas ir, bet nē. Maikla draudzenīte vienkārši eksplodētu, ja kas tāds notiktu.

Ieejot skolā, jutu pret manīm atduroties simtiem skatienu. Tas tracina. Vienkārši tracina.

Pirmā stunda būs bioloģija. Kurā būs gan Maikls, gan Ītans. Noteikti arī Ītana, tik pat iedomīgie draugi: Dilans, Liams un Brendons. Šīs visas četras personas, ir vienkārši neciešamas, viņi basto stundas, izmanto meitenes, pazemo cilvēkus. Tā teikt 'bad boys'. Tas vienkārši nav korekti. Tas nav godīgi pret nevienu no skolas. Visi baidās no viņiem. Baidās tikt atkal pazemoti, apsmieti. Jo kad kāds tiek apsmiets, visi tā uzgavilē šiem puišiem, ka viņi nezin kādi betmeni sanākuši un uzvarējuši, ko varenu.

Neņemot pie sirds, visus šos skatienus, gāju līdz savam skapītim, paņemt grāmatas. Turpināju ceļu uz bioloģijas kabinetu. Bet tad man priekšā nostājās Ītans, un saspiedis cieši manus plecus viņš sacīja:
"Tagad Tu manī klausīsies uzmanīgi, Medisone Kūpere. Tici man vai nē, Es Tevi dabūšu, pat ja ne no pašas gribas, tad ar varu." - viņš šo teica, ka man tiešām palika bail. Viņš spēcīgi atlaida mani, gandrīz pat pagrūžot. Es nevarēju paiet. Nepatīkamas tirpas gāja caur visu manu ķermeni. Es drebēju. Trīcēju. Man tiešām ir bail. Bail no Ītana Kornera.