Feelings

Vasarnīca

Tas bija melns džips. Nesteigdamās aizgājām līdz mājas garāžai, Es lēnām nopētīju apkārtni, lai neviens, tā teikt 'nestalko' mūs. Kad biju pilnīgi pārliecināta, ka neviens mūs 'nestalko', ielecu džipā, un Mela uzsāka mūsu ceļojumu.

"Bet kur mēs brauksim?" - atcerējusies, kad neesam neko sarunājušas par mūsu ceļojuma mērķi, pēkšņi iejautājos. Un nu atgriezās Melisas smaids, aiz šī smaida kaut kas slēpjas, viņai ir kaut kas padomā. Nu ja, tā jau  nebūtu Melisa, ja viņai kaut kas nebūtu padomā.

"Mel? Kas Tev atkal padomā?" - vienaldzīgi, noskatoties uz draudzeni noteicu. Viņa atskatījās uz mani.

"Atceries vasarnīcu, kurā pavadījam manu sešpadsmito dzimšanas dienu?" - meitene noteica, atmetot savus garos matus uz atpakaļu, un palūkojās uz mani.

"To nevar aizmirst, cik noprotu, mēs brauksim turp?" - savilkusi savu seju priecīgās grimasēs, iespiedzos.

"Jā, un nevajag jau tā spiegt, jo Es nezinu vai tur neviena nav," - Melisa nepārliecināti atteica. Kā? Kā to saprast? 'Es nezinu vai tur neviena nav', Es neizprotu, kā viņa var nezināt? Un kas tur vispār varētu būt?

"Kā Tu vari nezināt? Un kas tur var būt?" - Melisa atkal nopūtās, acīmredzot saprotot, ka viņai atkal nāksies man visu paskaidrot. Sakrustoju rokas, skatoties uz Melisu, un gaidīju atbildi.

"Ir viens čalis, nejauks, bet hot, un ir viena ģimene, kaut kādi tur draugi maniem vecākiem, un viņi sarunājuši vai tas čalītis nevar padzīvot mūsu vasarnīcā, jo viņa vecāki viņu nespēj paciest, nu, kaut kāds izlutinātais drošvien, Es viņu esmu tikai redzējusi, un pirmajā tikšanās reizē sapratu, ka nejauks," - cenšoties salikt visu kopā, ko Melisa man stāstīja, lēnām sapratu, ko viņa ar to domā pateikt.

"Bet kā Tu saprati, ka nejauks?" - kārtējo reizi vaicājoši palūkojos uz draudzeni.

"Nū, bija tāda situācija, atceries, kad mana mamma man zvanīja, lai Es obligāti atnākot mājās? Tad mēs bijām pie Tevis. Es protams aizgāju mājās, un tur sēdēja visi viņi, viņa ģimene un viņš pats. Viņa mamma teica, lai apsēžos, un nebija vairs krēslu. Viņa teica, lai tas Braiens mani palaižot, bet viņš teica: "Pirms tam redzēju, ka virtuvē krēslu daudz"," - Melisa manot mani viegli iesmejamies, iedunkāja manu locītavu.

Centos būt nopietna, bet nesanāca. Melisa acīmredzot uzmeta lūpu. Tas izskatījās tik smieklīgi, un Es protams sāku vēl vairāk rēkt par viņu.

"Ak, Melisiņ, man žēl, Tu nedabūji apsēsties," - uztaisīju tēloti bēdīgu seju, un sašķobīju lūpas. Un nu arī Melisas smieklu lēkme bija klāt. Tā mēs abas smējāmies līdz nomierinājos, un nolēmu iejautāties.

"Bet ja tas Tavs Braiens tur būs?" - jautāju, skatoties uz meiteni.

"Pirmkārt, viņš nav mans, un otrkārt, tā ir mana nevis viņa vasarnīca," - meitene lepni noteica.

"Tu gribi teikt, ja viņš tur būs, tad mums nāksies dzīvot ar viņu zem viena jumta?" - satraukti stingrā balsī noteicu.

"Ja viņš tur būs, tad atriebsimies par to, ka viņš nepalaida Tevi apsēsties," - atkal sākusi smieties, skatījos uz draudzenes seju, viņa sakoda vaigus, lai nesmietos, un tēloja dusmīgo.

"Melis? Tu vēlies izteiktus vaigu kaulus?" - ar piemīlīga šuneļa actiņām skatījos uz meiteni kas nu jau bija mazliet sarkana, bet vaigus bija atlaidusi.

"Aizveries! Mēs esam klāt," - meitene, piebraucot pie vasarnīcas, sacīja.

"Izskatās, ka tur neviena nav," - priecīga noteikusi, lecu ārā no mašīnas. Melisa paņēmusi somiņu, arī izrāpās no mašīnas.

"Nesapriecājies par agru, ja viņš šeit vēl ir, tad ir iekšā, viņam vecāki atņēma mašīnu, tādēļ tās šeit nav redzamas," - draudzene neitrāli noteikusi, devās uz mājiņas ieejas durvīm. Meitene tās pavēra, tās bija ciet.

"Tev par brīnumu šoreiz taisnība," - meitene vienaldzīgi noteica, ar mazliet emocionāli bēdīgu pieskaņu.

Viņas nākamais solis bija, izņemt mašīnas atslēgas no tirkīza zilās somiņas. Tas Melisai tik labi nepadevās, jo somiņā bija pārāk daudz mantu.

"Tu taču tik tikko tās atslēgas ieliki somiņā," - kārtējo reizi iesmējusies par draudzeni, noteicu. Melisa neko neatbildēja, tikai pakratīja atslēgu piekariņu man gar acīm, un centās atrast īsto atslēgu. Pat tas viņai nepadevās. Un nu mana smieklu lēkme bija agriezusies.

"Mela? Tu kaut ko vari izdarīt nevainojami?" - kārtīgi nosmējusies, atkal izteicu komentāru par draudzeni. Un nu, viņa uzreiz atrada tās atslēgas. Cerams vismaz durvis viņa mācēs atslēgt. :D Kad Mela sāka slēgt vaļā durvis, atslēga iestrēga. Un viss, Es vairs kājās noturēties nespēju. Nokritu uz ceļiem, un rēcu.

"Palīdzi, lūdzu," - ar nožēlu, Melisa skatījās uz mani. Viņa izskatījās tā, it kā būtu pastrādājusi kādu noziegumu. Tas man lika vēl vairāk rēkt, taču Melisa uz mani skatījās pilnā nopietnībā.

Beidzot saņēmos, un centos palīdzēt Melisai. Viņa nebija kārtīgi iebāzusi atslēgu. Atvēru durvis un skatījos uz Melisu ar 'Tu nopietni' skatienu.

"Mana muļķīte, kas ar Tevi šodien ir?" - vāji iesmējusies jautāju.

"Te smird pēc alkohola un cigarešu dūmiem," - izvairījusies no tēmas, Mela saviebusies sacīja. Es tiešām arī saodu šo smaku, mēs saskatījāmies un skrējām augšā.

Lielākajā istabā gulēja četri čaļi. Melisa man norādīja, uz to, kurš ir Braiens. Braiens gulēja gultā ar visām drēbēm uz vēdera, kājas no ceļgala bija ārā. Viņi visi bija piedzērušies. Un diviem pat nebija kreklu.

Es paskatījos uz to, kurš gulēja uz dīvāna, arī viņam nebija krekla. Viņš izskatījās vecāks nekā pārējie trīs. Izskatījās, ka viņam ir kādi 23-25 gadi. Viņa seja bija tik skaista un ķermenis muskuļots, mati izspūruši, tik simpātisks. Viss. Nedomā par to. Viņš ir kādus septiņus gadus vecāks par Tevi.

No domām mani izrāva Melisas balss.

"Ko tas nozīmē?" - viņa iekliedzās pilnā balsī, ka pat Braiens izkrita no gultas. Viņš neviļus piecēlās kājās un grīļojās.

"Mierīgāk, tā jau galva plīst pušu," - puisis palūkojās uz mums un nikni iepīkstējās.