Feelings

Kāpēc tieši šovakar?

Viņš, atlaižot manu roku, aizslēdza durvis un atslēgu iebāza kabatā. Es vispār brīnos, ka viņš kautko redzēja. Ja vispār redzēja. Bet ar kādām tiesībām, viņš, mūs abus, vienā no manas mājas istabām ieslēdz.

Viņš ir iedomīgs, bezkaunīgs, bet ārkārtīgi seksīgs idiots. Viņa brūnie, kakao krāsas mati ir vienkārši goals.

Ak, ko Es te gvelžu, man labāk vajadzētu sākt domāt kā tikt no šejienes ārā. Maikl, man Tevi vajag. Palīdzi. Kliegt nebija jēgas, Es to mūziku tāpat nepārkliegtu.

"Kas man jādara, lai Tu aizvāktos un es tiktu ārā no šeienes?" - ātri izmocīju šos vārdus pār lūpām, un tik pat ātri sāku to nožēlot. Galu galā, sāku apdomāt, ko viņš varētu likt man darīt. Man nodrebot, pār ķermeni pārskrēja nepatīkamas trīsas. Tas viņa viltīgais smaids nekad neliecina par ko labu.

"Noskūpsti mani," - viņš, iekodies apakšlūpā, sacīja.

Nē. Viņa nekaunība pārsniedz visas robežas. Kā viņš var ko šādu teikt? Of course, tas taču ir Ītans Korners.

"Tinies pie savas Nikijas un liec mani mierā, viņa taču visu savu tonnu ar kosmētiku, savos 'barbie' spilventiņos izsmērēs, ja lieki kavēsies, Tu esi neiedomājams kretīns, šī vārda vistiešākajā nozīmē," - sarkatiski noteicu un aizgriezos.

Nikija Klintone ir tā teikt skolas caca, un kaut kas tamlīdzīgs skolas populārākajai meitenei, kura skraida pakaļ Ītanam kā tāds klēpju sunītis. Vienbrīd pat šķita, ka Ītanam viņa ir pamatīgi noriebusies. Vienvārdsakot, tā lelle iegūst visu, ko vien vēlas. Viņas apģērba sastāvā, parasti ir iekļauta rozā krāsa. Kā jau cacai pienākas.

"Vai man tā tikai šķiet, vai Tu patiešām esi greizsirdīga?" - puisis knapi noturot smieklus noteica.

Šausmas. Nopietni? Lai tik cer. Mani viņš nekad nedabūtu, atšķirībā no pārējām, viņa bijušajām partnerēm. Viņam nav bijis normālu attiecību. Vienas nakts sakars un viss. Nožēlojami. Bet kā viņš vispār var domāt, ka esmu greizsirdīga uz VIŅU? Tas jau pāršāva pār strīpu.

Es spēcīgi atvēzējos un iesitu pļauku. Man pat mazliet smeldza roka. Viņš nekāvējoties iezslēdza gaismu. Nesaprotu kāpēc. Kad viņš bija ieslēdzis gaismu, viņa seja savilkās dusmīgās grimasēs, seja izskatījās vēl labāk. Veidojās sārti roku nospiedumi uz puiša vaiga. Izskatījas perfekti. Dusmīga, sārta seja. ;D

Nezinu kāpēc, viņš man tuvojās, paskatījos uz viņa rūtainā krekla augšējās kabatiņas, varēja redzēt, ka atslēga izspiedās. Es vienkārši viņam uzgrūdos virsū, un izvilku atslēgu, nekāvējoties atslēdzu druvis un skrēju uz gaiteņa otru galu. Puiša seja bija vēl dusmīgāka. Ko Es pie velna daru? Kāpēc Es atskrēju šeit? Visi taču ir lejā, un šajā stāvā esam vieni. Nedomājot, turpināju skriet lejā. Redzēju, ka puisis mierīgi, nesteidzoties izsoļoja no istabas. Šeit bija patukšs. Šeit vispār kāds vēl ir? Mūzika skanēja, neviena nebija. Ak nē. Tas taču nenozīmē, ka Es ar Ītanu esam divi vien šajā lielajā mājā?
Kill me now...