Feelings

Atmiņas

"Tad nav ko dzert," - Melisa turpināja bļaut uz puisi. Puisis atkal palūkojās uz Melisu, un atkal ierunājās.

"Ko jūs te vispār darat?" - Braiens nesaprašanā uzkliedza Melisai. Tad otrais puisis, kurš bija bez krekla, kuram varētu būt kādi septiņpadsmit gadu, nopētīja mūs, uzšvilpa un atmeta matus uz atpakaļu. To ieraugot, Es tikai uzmetu viņam vidējo pirkstu un nobolīju acis.

"Čalīt, ja aizmirsi, tad šī ir mana vasarnīca, tā kā, ja Tev kaut kas nepatīk, tad tinies, lai varu ar Medisoni izbaudīt šīs dienas šeit, bez Tevis," - Melisa tik mīļi runāja, ka man nedaudz nācās iesmieties, protams, lai neviens nepamana.

"Kas tur tik smieklīgs?" - vecākais puisis, velkot kreklu virsū uz savu muskuļoti nosauļoto ķermeni, ievaicājās. Shit. Tomēr kāds to dzirdēja. Viņš to jautāja tik nicinoši, ar riebīgu toni, it kā ienīstu mani.

"Vai Tevi kaut kas neapmierina?" - droši iejautājoties, paskatījos uz puisi. Tas viņa skatiens. Tik daudz sāpju un nicinājuma pilns.

"Tu," - atkal ar riebumu balsī, viņš ierunājās.

"Džeison, nu nevajag jau atkal, Tu tā ar visām runā kopš viņas..." - Džeisons apklusināja puisi, ar nicinājuma pilnu skatienu, un savā rupjajā balsī ierunājās.

"Apklusti, Meison! Vēlreiz ierunāsies, norausies," - nu jau pacēlis savu balss toni, Džeisons iebļāvās un iznesās no istabas.

"Meis, nevajadzēja viņu pieminēt, viņš vēl nav ticis tam pāri," - trešais puisis, kura vārdu nezināju, brīdināja draugu un aizgāja pakaļ Džeisonam.

*no Džeisona skatapunkta*

"Džeis. Pagaidi. Viņš tā negribēja," - dzirdēju kā Maiks man dzenās pakaļ. Nonācis pie ārdurvīm jau gribēju nesties ārā, taču Maiks mani saķēra.

"Nu ko Tev vajag? Meis ļoti labi zināja, kad mani vēlprojām moka vainas apziņa un skumjas," - nu jau man acīs sariesās asaras.

"Vecīt, taču nomierinies, Tu nebiji vainojams viņas nāvē. Melisone pati nobrauca no tās gravas savas kļūdas pēc nevis Tevis dēļ," - Maiks centās mani mierināt.

"Jā, bet vai aizmirsi, kurš pirms šīs avārijas ar viņu pamatīgi sastrīdējās? Viņa dusmu pilna aizbrauca ar asarām acīs, tas viss notika manis dēļ, un Meis vēl aizstāvēja to sīko," - skaidroju draugam. Nu jau karsta asaras lāse nopilēja gar manu vaigu, un tad caur maniem bārdas rugājiem.

"Bet saproti, no vienas puses Meisam ir taisnība, Tu visus šos četrus gadus visas atraidi, Tev nav bijusi neviena pati, visām Tu brūc virsū ar vārdiem, tā taču nevar turpināt visu laiku," - Maiks, man tā teikt lasīja morāli par manu uzvedību.

"Maik, tikai ne Tu, neaizstāvi viņus abus. Ja mēs nebūtu sastrīdējušies, viņa nebūtu nekur braukusi, un mēs tagad laimīgi audzinātu mazuli, kas viņai bija zem sirds. Manis dēļ, aizgāja veselas divas dzīvības," - Maiks noliecis galvu, paskatījās uz mani ar žēlabainām acīm.

"Labi. Es saprotu. Tu nevari tikt tam pāri, bet Tev tas jādara, tu jau četrus gadus nedzīvo normālu dzīvi, taču beidzot saņemies, un aizmirsti to, tagad iesim augšā, un saproti Meisu, viņš nevēlējās Tevi aizskart," - Maiks parāva manu elkoni vezdams mani augšā, taču Es izrāvu elkoni no viņa tvēriena, dodot zīmi, ka pats varu paiet.

"Kā lai aizmirstu, ja domāju par to katru dienu," - čukstus noburkšķēju to pie sevis, tā lai to dzirdu tikai Es, bet to laikam dzirdēja arī Maiks, jo viņš nobolīja acis uz manu pusi.

*no Medisones skatapunkta*

"Kas pie velna notiek?" - nesaprašanā ievaicājos un paskatījos uz Meisonu. Arī viņš bija izlēmis uzvilkt savu kreklu.
Viņš mani vienkārši noignorēja, un apsēdās uz gultas, justdamies vainīgs. Es gan apsēdos uz tā paša dīvāna uz kura pirms mirkļa saldi gulēja Džeisons.

"Es nekur nedošos, un arī mani draugi nē," - pēkšņi Braiens noteica. Un atkal Melisa neapmierināta uzmeta iznīcinošu skatienu Braienam. Viņa laikam neskaitāmo reizi domāja, kad tas viņu pielauzīs aiziet no paša gribas. Tas jau tikai notiek ar mani, kad tas skatiens mani pieveic. :D

"Shit. Medison. Es nedrīkstu viņu padzīt. Mani vecāki uzzinās, viņa vecāki uzzinās, un mūs abas atradīs," - Braiens un Meisons palūkojās uz mums ar pārsteigtiem skatieniem.

"Kas ir? Domājāt, ka nevaram būt bad girls, un esam tik mīkstas, kad nevaram aizbēgt no mājām?" - noteicu abiem čaļiem, kuri nesaprašanā turpināja lūkoties uz mums ar izbrīnietiem acu skatieniem. Pēkšņi pamanīju Džeisonu un otro puisi stāvam durvju ailē, vērojot mūs.

*no Džeisona skatapunkta*

"Kas ir? Domājāt, ka nevaram būt bad girls, un esam tik mīkstas, kad nevaram aizbēgt no mājām?" - tā sīkā noteica to savā spalgajā balsī. Un tad viņa pamanīja mūs, acis viņai izleca uz virsu it kā spoku ieraudzītu.

"Cilvēkus redzējusi neesi?" - ierunājos atkal savā rupjajā balsi ar jūtamu nicinājumu. Jutu kā Maiks man iedunkāja sānā. Paskatījos uz Maiku, un nu jau viņš skatījās nicinoši.

"Ak, atvainojos par savu necivilizēto uzvedību," - sarkatiski noteicu un gāju apsēsties uz milzīgo pufu, kur iepriekš bija gulējis Maiks.

"Ironiķis," - klusu nobubināja tā sīkā pie sevis domājot, ka nedzirdēju to. Tagad viņa sēdēja uzmetusi lūpu. Pff. Izlutināts skuķis.

*no Medisones skatapunkta*

Tas idiots liek man viņu ienīst. Ja vien viņš būtu kaut kāds neglītenis, būtu vieglāk viņu ienīst.

"Melis. Ko tad mēs darīsim?" - pēkšņi iztraucēju šo klusumu, vaicājot draudzenei mūsu nākamo darbību.

"Ja vien Tu nevēlies pārvākties, tad paliksim šeit," - Melisa ar nožēlu lūkojās manas sejas grimasēs.

"Shit. VIŅI arī šeit paliek?" - izcēlu vārdu VIŅI paskatoties uz Džeisonu, arī viņš paskatījās ar savu iznīcinošo skatienu.

"Mums nekas cits neatliek. Mūsu vecāki uzzinās, ja viņi šeit nepaliks, samierinies ar to draudzenīt," - izskatījās, kad Melisai pat netraucēja, tas, kad viņai šeit būs ar četriem puišiem zem viena jumta jādzīvo.
•••

A/P

Es tiešām ļoti atvainojos, kad pārleca vislaik no viena skatapunktu uz otru. Man tas bija nepieciešams. Tāpēc piedodiet. :D

Attēlā - Braiens .
Iepriekšējās daļas - Vasarnīca, attēlā - Džeisons. ❤

Ja patika, nospiežam zvaigznīti.)
★↓★