Feelings

Mēs bēgsim

Viņi minstinājās ar atbildi. Līdz beidzot mamma izdomāja atbildēt.

"Nu meitiņ, skatoties uz mūsu pašreizējo stāvokli, ir sanācis tā, ka mums būs jāpārvācas," - mamma ne tik priecīgi noteica, man nemanot, acīs sariesās asaras.

Nē. Nē. Nē. Un vēlreiz nē. Es netaisos pārvākties. Nepametīšu ne Melisu, ne Maiklu.

Ne vārda neteikusi, izmetos ārā pa šīs 'mājas' durvīm, precīzāk - villas. Es skrēju pie Melisas. Viņai man jāpalīdz. Pēc nepilnām desmit minūtēm, biju nonākusi pie draudzenes mājas. Viņa nedzīvoja īpaši tālu no manas mājas. No manas bijušās mājas.

Piespiedu mazo podziņu, durvju malā. Ilgi nebija jāgaida. Melisa uzreiz atvēra durvis un aicināja mani iekšā.

"Nāc Med," - draudzene stiepa pretī man roku, bet Es viņu ierāvu apskāvienā. Sāpju pilnā apskāvienā.

"Kas noticis, Saulīt?" - Mela cieši ielūkojās manās neizteiktajās acīs. Viņas seja bija raižu pilna. Es tik ļoti nevēlējos pārvākties, pametot draudzeni un Maiklu. Viņi bija labākais, kas ar mani noticis.

"Vecākiem bankrots. Viņi zaudē visu. Tajā skaitā arī māju," - ar asarām acīs noteicu, un skatījos uz savām converse baltajām kedām. Ielūkojos draudzenes sejā, viņas mute bija vaļā, un acis sāka spīdēt, sariesoties asarām acīs. Es jutu, ka viņa saprot mani, par ko Es tā raudu, viņa vienkārši mani ierāva savā siltajā, rūpju un mīlestības pilnajā apskāvienā.

Viņa atrāvās un palieca manu seju, pretī viņas. Es lūkojos uz viņu ar jautājošu skatienu. Viņa pasmaidīja.

"Neuztraucies draudzenīt, Tev nebūs jāpārvācas, Es Tev palīdzēšu, mēs bēgsim," - viņa man piemiedza ar aci, un smaidīja savu viltīgo smaidu. Pat šādā stāvoklī, Es spēju pasmaidīt.

"Nē. Tu nevari bēgt. Es nevaru šķirt Tevi no ģimenes," - sāku apdomāties par to, ar ko tas varētu beigties, sacīju. Melisa uz mani paskatījās ar 'Tu nopietni' skatienu.
Ak jā. Viņas ģimenē taču bija strīdi. Un dvīnes tāpat ir ta ka tādas cacas. Jā. Melas māsas ir dvīnes. Viņām ir 15 gadi. Elija un Elisa. Viņas ir kā divas ūdens lāses. Un vārdi arī līdzīgi. Abām blondi mati, un izskats svarīgāks par visu. Bet nu, ko nu par viņām.

"Mela. Es aiziešu pakaļ pāris mantām, you know, nauda, kas vēl mājās bija, un kaut kādas pāris drēbes," - uzsmaidot meitenei sacīju. Taču viņa tikai nobolīja acis un smaidīja.

"Ak, manu stulbenīt. Mēs taču bēgsim, tas notiks taču nevienam nezinot, nav laika vēl kaut ko ņemt, Es naudu paņemšu. Vecāku nav mājās, un tām divām cacām tāpat neinteresē, ko Es daru vai ņemu, ka tik neieju viņu istabās," - pie pēdējā teikuma beigām, Melisa nedaudz iesmējās.

"Labi, Es Tevi gaidu," - smaidot teicu. Es, godīgi sakot, biju priecīga, ka bēgsim. Mana dzīve nebūs ierobežota un neviens nevarēs man aizliegt kaut ko darīt. Meitene iesteidzās iekšā, tikmēr Es pasēdēju uz maziņajām trepītēm.

*no Melisas skatapunkta*

Ieejot iekšā, uzreiz skrēju augšā uz savu istabu. Es tomēr paņēmu dažus drēbju gabalus, un ieliku tos savā rokassomiņā. Steidzos lējā uz virtuvi, lai paņemtu naudu. Tā vienmēr stāvēja uz ledusskapja augšas.

Ieliku savā somā arī nedaudz ēdiena. Ja nu gadījumā kas. Kad vandījos pa ledusskapi, lejā nonāca Elisa.

"Ko Tu dari? Tu kaut kur dosies?" - māsa vienaldzīgi, savā nīgrajā un smalkajā balsī noteica.

Kāpēc viņa vispār jautā? Baigi jau viņai tas rūp.

"Jā, došos, man Tev būtu jāatskaitās?" - nicīgi sacīju, jo vienmēr šīs cacas, vecākiem ir svarīgākas nekā Es.

"Nē, vienkārši Es nesaprotu, kur Tu dosies ar ēdienu," - mazliet, ar izbrīnu noteica un uzgāja augšā, uz savu pārspīlēti rozā princešu istabu. Neciešu viņu. Neciešu viņas abas. Ieraudzīju uz skapīti mašīnas atslēgas. Paķēru tās un metos ārā. Tās ir manas mammas, otrās mašīnas atslēgas. Jā. Man ir tiesības. Bet toties ļoti sen nebiju braukusi ar mašīnu.
Redzēju kā Meda uzreiz pieceļas no mazītiņajām trepītēm. Viņa uzreiz uz mani paskatījās.

*no Medisones skatapunkta*

No manām domām mani izvilka durvju atvēršanās. Tā bija Mela. Es paskatījos uz viņu. Viņa vienkārši stāvēja, un tad viņa pacēla gaisā kaut kādas atslēgas, un viltīgi smaidīja, kā vienmēr, kad viņai kaut kas bija padomā. Tās bija mašīnas atslēga.

"Nevar būt," - sajūsmā noteicu. Un metos apskaut draudzeni. Viņa apņēma apskāvienu.

"Tu esi ģēnijs, Mel," - maigi un priecīgi sacīju draudzenei. Es smaidīju. Man bija prieks.

"Nekur jau mēs ar kājām netiktu," - meitene iesmējās un paķēra mani aiz rokas.