Feelings

Nepacietība

Gaidīju, kad puisis teiks ko vairāk. Izteicis tikai manu vārdu, viņš vēljoprojām nebija atlaidis manu roku. Centos to izraut, no puiša ciešā tvēriena, bet tas bija bullshits, jo Es, kā jau Es, domāju, ka būšu tik spēcīga, lai izrautu savu roku, no Ītana tvēriena. Viņš bija ārkārtīgi spēcīgs. Viņš laikam bija saņēmies kaut ko sacīt:

"Medisone," - viņš vārgi ierunājās. Nopietni? Un Es domāju, ka viņš kaut ko jēdzīgu pateiks.

"Tu kaut ko arī jēdzīgu teiksi, vai man iet prom?" - nepacietīgi jautāju. Kā tad. No viņa mutes kaut kas normāls? Neiespējami.

"Nu kā lai to pasaka," - ak mans Dievs. Es taču šeit nojūgšos. Man uznāca neliels dusmu vilnis. Viss. Man pietiek.

"Neuzredzēšanos," - noteicu sarkatiski un centos izšauties no puiša stiprā roku tvēriena. Galu galā, man tas izdevās. Jau pēc neilga laika viņš satvēra manus plecus.

"Ne tik strauji," - pasmīnot, ar saviem žilbinoši baltajiem zobiem, noglūnēja uz manis. Šodien ir mana dzimšanas diena! Man nevajag, lai kaut kāds idiots izbojā šo vakaru. Cik labi, ka vecāki nav mājās.

Viņš, uzkrītoši atmetot savus matus uz atpakaļu, atkal pasmīnēja. Ak Dievs. Kāpēc viņš tā dara? Tas taču ir tik hot... Nē. Tu nojūgsies, Medison. Ja vēl neesi to paguvusi izdarīt.

"Ko Tu pie velna no manis gribi?" - jautāju, nu jau kliegdama dusmīgā tonī.

"Vai Tu vēl tiešām nesaproti, Med?" - viņš izaicinoši skatījās uz mani, nopētot manu ķermeni no galvas līdz kājām.

"Nē, paskaidro," - knapi sakrustojot rokas uz krūtim, noteicu. Kāpēc knapi? Jo viņš man ir pārāk tuvu, un man nav kur atkāpties, aiz manis atrodas siena, laikam.

"Tevi, mazā," - kā viņam nav kauna. Viņa sejas grimases savilkās viltīgā smaidā, un nezinu kāpēc, viņš tuvojās man klāt ar savu trakoti, skaisti izteikto seju. Nē. Viņš taču nevēlas mani noskūpstīt. Par ko Tu domā, Medison.

Viņš lēnām tuvojās, līdz starp mūsu sejām bija atlikuši kādi nieka 10 cm. Viņš vēljoprojām tuvojās, tik lēni, tas manī uzdzina vēl lielāku uztraukumu. Medisone? Kāpēc, lai Tu uztrauktos? Pff.. Kā tad.
Nē. Viņš to nedarīs. Nu jau mūs šķīra kādi 5 cm.

"Ko Tu pie velna centies panākt?" - un atkal viņš iesmējās. Viņa smiekli izklausās tik apburoši. Es vienkārši kūstu.
Nē. Nedomā par to.
Es nekavējoties pagriezu galvu uz sānu, ja nē, mūsu lūpas būtu cieši savijušās. Man nav jēgas spirināties pretīm. Tas kretīns ir spēcīgs. Viņš skūpstīja manu kaklu. Tas kutēja. Bet nē. Man pietiek. Mani viņš neizmantos, kā pārējās. Es nebūšu viņa kārtēja spēļmantiņa. Un viņš nemaz man nepatīk. Laikam.

"Viss. Tu mani neizmantosi, kā visas pārējās. Saprati? Tagad pazūdi no manas mājas," - biju aizsvilusies. Tad viņš mani atlaida.