Izdzīvošana mežā

***

Visu nakti Emīlija murgoja par to kā viņa ir ieslodzīta cietumā, sasieta viņa guļ pēdējā garā cilvēku rindā, tai skaitā arī viņas mamma. Un karavīri šauj cilvēku vienu pēc otra un kad pienāk Emīlijas kārta viņa pamožas aukstos sviedros un ar asarām acīs.
Emīlija kā jau katru rītu aiziet pie strautiņa nomazgāt seju, tad paēd dažas maizītes un atkal sadedzina nogulēto zāli. Viņa salasīja jaunu čupu, salasīja zarus, tad iet izlūkos. Patālāk no alas viņa atrada ideālu koku no kā var izveidot loku. Tikai viena bēda- viņai vajag cirvi. Ar nazīti neko neizveidosi un pie tam malku kādreiz arī nāksies skaldīt. Protams, Emīlija necer te palikt ļoti ilgi, bet neko nevar zināt. Varbūt kad viņa izglābs māti, viņas abas nāks dzīvot uz alu? Mjā skan muļķīgi, taču Emīlija pieļāva arī tādu domu. Emīlija paņēma savu tā arī pa visu nakti nelietoto pudeli ar ūdeni un palēja ar to savu dārziņu. Šodien bija ļoti karsts. Skrienot ārā no mājām Emīlija paķēra arī savu rokas pulksteni un tagad viņa vismaz zināja laiku. Dienas viņa arī skaitīja, tāpēc zināja šodienas datumu. Tagad jau bija pēcpusdiena. Emīlija uzstādīja viegli taisāmas zaķu lamatas visā alas apkārtnē, jo viņa šajā apkārtnē bija pamanījusi zaķus. Tā kā pusdienām laika viņai nebija, īstais laiks launagam! Viņa atkal izvārīja visparastāko zupu mazā daudzumā un kāri notiesāja, jo bija patiešām nogurusi. Tad pārmaiņu pēc un, protams, arī tāpēc ka ir karsts un viņa ir jau nedaudz netīŗa, nu cik tur nedaudz- daudz! Viņa izdomāja aiziet nopeldēties.
Viņa atrada upes mierīgo daļu un vienā apakšveļā iebrida upes veldzējošajā upē. Viņa ņurkoja, peldēja no viena krasta uz otru, leca upē no mazas, mazas saliņas, kas atradās upes vidū un atkal jau ņurkoja. Viņa redzēja zivis. Gan lielas, gan mazas. Šādi veldzējoties šajā karstajā dienā Emīlija pat nepamanīja kā skrien laiks. Kad viņa jau sāka nedauz trīcēt beidzot līda ārā un apgūlās zālītē ko apspīdēja saules siltie stari. Šajā momentā viņa nedomāja ne par ko un bija labi. Taču realitāti nevar aizdzīt uz ilgu laiku. Vai ne tā?
Šodien Emīlija gulēt gāja vēlu, lai arī cik bija nogurusi pēc upes peldēm. Visu vakaru viņa pārdomāja ko darīs tālāk, kā dzīvos. Domāja par mammu, par nevainīgajiem cilvēkiem, tai skaitā viņas paziņām, kurus vienkārši bez iemesla izšaudīja. Beidzot viņa aizmiga, šonakt viņa nesapņoja visādus murgus, šodien viņa vispār nesapņoja.
No rīta Emīlija pamodās no tā, ka pie kājām juta kaut kādu siltu kamoliņu. Viņa uzreiz atvēra acis un lēnām piecēlās sēdus.
-Kas pie? Kā tu te nokļuvi?!- viņa izbrīnā iesaucās.