Izdzīvošana mežā

***

Emīlija slikti gulēja, jo galvā grozījās daudz domu un ideju. Viņa izdomāja, ka vilcēnu tomēr paturēs. Viņa vismaz nebūs viena un ja viss nokārtosies, tad Liskiju paņems līdz. Jā, viņa iedeva vilcēnam vārdu. Beidzot pienāca ilgi gaidītais rīts. Emīlija jutās neizgulējusies, bet rīta rituāls un izsalkušais Liskijs viņu jau gaidīja. Vilcinoties, tā pat kā skolu rītos viņa beidzot piecēlās. Sagrieza zaķa gaļu un iedeva vilcēnam. Kamēr viņš ēda, Emīlija sadedzināja nogulēto zāli un gāja pakaļ jaunai. Alas apkārtnē vairāk nebija garas zāles, visu viņa jau bija saplūkusi pa šīm dažām dienām. Tāpēc nācās iet tālāk. Pa ceļam viņa savāca divus mirušus zaķus no lamatām. Tad viņa dzirdēja kaucam Liskiju. Emīlija ātri aizskrēja uz alu. Tur bija nobijies Liskijs, kurš stāvēja pie alas ieejas un kauca uz stirnu, ieraudzījis Emīliju viņš ātri skrēja pie viņas, bet turpināja kaukt. Stirna pamanījusi Emīliju aizskrēja, bet viņa pietupās un asarām no smiešanās tekot mierināja izbijušos vilcēnu.
-Nobijies, ko?- viņa slaukot asaras jautāja. Liskijs nokaunējās un aizgāja uz avotu padzerties. Bet Emīlija nolika alā zaķus un aizgāja atpakaļ. Pēc pus stundas atgriezās ar pamatīgu klēpi svaigi saplūktas zāles, tad viņa palējusi dārziņu aizgāja pie avota padzerties. Kad Emīlijai ieburkšķējās vēders, viņa atcerējās ka nav paēdusi brokastis. Tāpēc viņa aizgāja uz alu paēst..
Emīlija šoreiz izvārīja zupu ar zaķa gaļu. Bija diez gan gardi. Pabaroja arī Liskiju.
-Jāpapēta vairāk apkārtne- nodomāja Emīlija un devās taisni no alas. Viņa gāja diez gan ātri, tāpēc bija jau nogājusi kādus 2-3km nepilnu 2h laikā. Labi, ka Liskijs palika pie alas. Viņa gāja, līdz sev priekšā pamanīja māju, kura neizskatījās īpaši apdzīvota, jo mauriņš nebija apcirpts, logi netīri, māja apaugusi ar nezālēm un vecs, nograbējis šķūnis, kas izskatījās ja uzpūtīs nedaudz lielāks vējiņš tas sabruks. Emīlija uzmanīgi devās sākumā pie šķūņa, kur ieraudzīja cirvi.
-Tas man noderēs!- viņa priecīga nočukstēja un paņēma to. Vairāk nekā tāda šķūnī nebija, ja nu vienīgi aukla, ko Emīlija arī savāca, apliekot ap sevīm gareniski. Mājā iet iekšā Emīlija vilcinājās. Taču beidzot sakopojusi visu drosmi viņa iegāja iekšā. Mājā izskatījās diez gan tīrīgi, kas dzina bailes Emīlijā. Ja te dzīvo kāds karavīrs, kas to vien dara kā gaida kādu kā viņa? Klusiem soļiem viņa gāja no istabas uz istabu. Augšā viņa nolēma iet vēlāk, sākumā bija jāpārbauda virtuve. Varbūt ir kādi konservi? Emīlija klusām aizgāja uz virtuvi un atvēra skapīšu durvis.. Un patiešām! Tur nebija daudz, bet padsmit buņdžiņas bija.
-Tomēr labi, ka paņēmu somu!- viņa iesaucās un ātri apklusa. Tad sāka likt buņdžas somā.
-Hey! Ko tu dari?!- atskanēja puiša balss no aizmugures. Emīlija noraustījās no bailēm, konserva buņdža izkrita viņai no rokām. Tad viņa apgriezās un ieraudzīja dažus metrus no sevis stāvam simpātisku, šokētu puisi, ap 17/18 gadiem.
-Amm.. piedod es domāju te neviena nav. Es tev visu atdošu, tikai nenodod mani.- Emīlija lūdza. Nezināmais puisis iesmējās, viņam bija skaistas vaigu bedrītes.
-Es neesmu viens no tiem - lohiem. No kurienes tu pate esi?- viņš nopētīja Emīliju no galvas līdz kājām un pienāca viņai klāt tik tuvu, ka viņi bija viens otram tuvu klāt. Viņš flirtējoši pasmaidīja, Emīlija nosarka un atgāja trīs soļus atpakaļ.
-Es esmu no ciemata, kur ielauzās tie ,,lohi''. Es aizbēgu, atradu alu un sāku tur dzīvot, lai arī cik savādi tas skanētu. Starp citu mani sauc Emīlija un tevi?- viņa pastiepa roku.
-Ēriks- viņš paņēma Emīlijas pastiepto roku un paspiešanas vietā noskūpstīja to. Emīlija apmūlsa un pasmaidīja. Savāda vieta priekš iepazīšanās ar simpātisku puisi, ne?..
P.S.-gif'ā Ēriks.