Izdzīvošana mežā

***

Pamodās Emīlija vēlā naktī no pērkona negaisa. Liskijs nemierīgi grozījās pa alu un nevarēja atrast sev vietu, laikam pārāk bija satraucies.
-Kāpēc neguli?- no ieejas, galīgi samircis pajautāja Ēriks.
-Nezinu, pamodos no negaisa. Tagad īsti nenāk miegs.-Emīlija ar vēl miegainu balsi atrauca.-ko tu darīji laukā?
-Nu es biju medībās, noķēru kārtīgu brieža tēviņu, līdz uznāca negaiss. Kamēr atvilku viņu šurp.- nopūties viņš aizstiepa briedi pie ugunskura.
-Tu taču viss esi samircis-atskāra Emīlija un no pa dienu sanestās malkas čupiņas paņēma pagales un sāka kurt ugunskuru. Pa to laiku Ēriks novilka gandrīz visas drēbes, tikai apakšbiksēs viņš mēģināja kaut kā pakarināt samirkušās drēbes virs ugunskura. Ieraudzījusi Ērika puskailo augumu Emīlija nedaudz nokaunējās bet acis novērst nevarēja. Ēriks to pamanīja un flirtīgi pasmaidīja. Emīlija uzreiz neveikli pasmaidīja un novērsās uz Liskija pusi. Pakarinādams drēbes, Ēriks apsēdās blakus Emīlijai. Emīlija atcerējās, ka no mājām taču paņēma divus dvieļus. Viņa iedeva Ērikam dvieli maigi smaidīdama. Ēriks paņēma dvieli un sāka slaucīties. Emīlija nemanāmi uz viņu skatījās.
Ugunskurs jau bija kārtīgi iekūries. Alā virmoja romantiska un silta gaisotne. Pie ugunskura Liskijs beidzot aizmiga un iestājās miers. Tikai laukā vētra nebeidza uzdarboties.
-Klau, a tev tur ciematā ir vēl kāds izņemot mammu?-Ēriks nedroši pajautāja. Emīlija saprata mājienu un atbildēja:
-Nē, puiša man nav.-
Ēriks neveikli pasmaidīja un novērsās.
-Es tā padomāju. Mājā, kur es biju apmeties bija gultas. Varbūt mēs varētu viņas atstiept šurp?-neveiklo klusumu pārtrauca Ēriks.
-Jā, tā ir laba ideja. Ja pa dienu nelīs, tad aiziesim- atbildēja Emīlija- vismaz tad nebūs jāvāc zāle katru dienu.-
-Nuja un starpcitu, varētu izveidot kaut ko arī priekš Liskija.- Ēriks ierosināja.
-Nē, mans vilciņš gulēs ar mani gultā.-Emīlija to pateikdama mīļi paskatījās uz Liskiju, kas savu sapņu plūsmā nedaudz raustīja ķepiņas.

__Ja gribi nākošo daļiņu, spied 🌟__