Stāsts "Izdzīvošana mežā" ir par 16 gadīgu meiteni vārdā Emīlija, kura dzīvo meža apskautā ciematā- Konkordijā. Vienu dienu ciematā ielaužas kareivji un saņem gūstā Emīlijas māti un citus ciemata iedzīvotājus, Emīlijai izdodas aizmukt un paslēpties...
-Emīlij, vai varēsi šodienas pasākumā atnākt man piepalīdzēt? Mr. Džohaunam šodien būs daudz viesu un viena es galā diez vai tikšu.- Emīlijas mamma Rozelande uzstājīgi palūdza. Rozelande bija kalpone, tas bija vienīgais iztikas avots, jo vīrs nomira no vēža pāris gadus atpakaļ. Dzīvo viņi mazā ciematā vārdā Konkordija. Ap ciematu plešas plašs, jo plašs mežs un vienīgais veids kā tikt prom vai uz ciematu ir tikai ar helihoptera palīdzību. -Protams, mammu, ka es tev palīdzēšu!- Emīlija ar lielāko prieku atbildēja, jo viņai pašai interesē kas tādos pasākumos notiek un ko tur dara. Emīlijai ir 16 gadi. Kad izaugs liela viņa grib kļūt bagāta un uzturēt savu mammu, lai viņai vairāk nekad nebūtu jāstrādā. Emīlijai ir tumši mati, lielas un skaistas acis. Viņa un mamma ir diez gan līdzīgas. -Paldies, saulīt- mamma priecīgi noteica un noskūpstīja Emīliju uz pieres. Viņas abas vienmēr turējās kopā. Emīlija baidījās par visu uz pasaules pazaudēt vēl mammu. Mamma tagad bija viss dārgākais, kas viņai ir. Pēc dažām stundām viņas jau pasniedza dzērienus un ēdienus Mr. Džohauna viesiem. Emīlija bija uzvilkusi savu vienīgo un skaistāko kleitu. Tā bija baltā krāsā un uz Emīlijas tā izskatījās vienkārši fantastiski. -Emī, tu izskaties vienkārši brīnišķīgi!- Rozelande. Emī bija Emīlijas iesauka ko vēl viņai piešķīra viņas tēvs. -Paldies, mammu! Tu arī.- Emīlija nedaudz nosarka, jo viņai tik tiešām patika kā viņa izskatījās. Pēkšņi galvenās zāles sienai iztraucās cauri tanks! Atspērās galvenās parādes durvis un no tām iekšā sāka skriet zaldāti, kas sāka vienkārši šaudīt nost cilvēkus. Emīlijas mamma Rozelande paķēra Emīliju aiz rokas un aši aizvilka uz pagrabu. Pagrabā bija mazs lodziņš, kurš nevērās vaļā. Rozelande izsita to ar nūju. -Skrien uz mežu! Gaidi mani tur!- viņa asarām tekot izrunāja. -Mammu, nē! Ejam kopā!- Emīlijai arī sāka tecēt asaras. -Mīļā, es caur šo logu neizlīdīšu. Lūzu, klausi mani!- viņai aizlūza balss. -Labi, mammu. Es gaidīšu tevi!- Emīlija raudot nočukstēja, apskāva un noskūpstīja māti uz vaiga. Tad nevilcinoties izrāpās ārā pa logu un pa taisno, asarām bez apstājas tekot skrēja uz mežu...tad viņa izdzirdēja šāvienu...
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
